Jau atkal ne viens nedzirdēja mēmo kliedzienu pēc noslīkšanas zemē. Ne viens nejuta cik sāpīgi bija noskatīties šai svešajā cilvēkā, kas dur sēra kociņu vārajās vietās un neredz, kā tas uzliesmo. Ne viņu dedzina. Svelme raujas dziļāk miesā, aiz ādas un drīz, pelēkos pelnu mākoņos, Vendiju aizdzīs vējš no pirkstu apakšas.

Viņa kliedz neskaidrus vārdus puiša sejā. Stiepās uz augšu, lai viņš jūt cik karst tvaiks ceļas no apaļās mutes, no rīkles, kurai līdzās pelnos pārvēršas sirds.

Pagrieza galvu sānis, vairs nevēlēdamās caur tumsu un drēgno miglu lūkoties tajā, ko tik ļoti mīlēja. Šī nakts nespēja darīt brīnumus, dēmons aiz uzbudinātajām acīm, katru brīdi palika kroplāks.