Ja pavisam godīgi, tad šovakar ir tas vakars kad raudāt. Par sevi. Pavisam noteikti. Par to visu kas paliek galvā vai mēles galā. Par tiem skaistajiem sapņiem, kuros mēs esam kopā, kur Tavi pirkstu gali slīd pār kailo miesu, kad ieliecies vienā celī un trīci pie katra vārda. Es spēju to sagaršot, to sāļaino garšu lūpās, to mirkli, kad krītu Tev līdzās un atbildu – „Jā”! Bet man bail – Tevis nav, nav tāda mirkļa, nedz šodien, nedz rīt. Tas viss ir pie manis, tik izsapņots un lieks. Piedod man mīļais, bet man bail – nav lemts Tevi satikt, ne tā kā alkst sirds. Man bail vairs neticēt, bet spēka ne tik. Pat ja sirds tava sit, tā nesitīs man. Un kā lai es zinu, kā lai pazīstu Tevi? Man tik ļoti bail, ka varbūt Tevis nemaz nav...?