Jaunais vīrietis klusēja. Ne vārda nesakot, paklausīgi tuvojās baltajam trusim, kas lēnām apauga satraukuma slāņiem, ne draudošā tuvuma dēļ, bet spiedīgā klusuma. Tas žņaudza krūtis, rīkli, līdz nespēja vairs ieelpot. Viņa domāja, ka šai pašā brīdī nomirs. Lai gan jau iepriekš pasludināja savu nāvi. Ausīs dzirdēja spiežamies sirds pukstus, rokas notirpa tai pat brīdī, kad jaunā vīrieša deguns aizskāra balto kakla ādu. Norija siekalas, jūtot kā līdz ar tām sastingst rīkle un tūlīt arī pārējais augums. Pati nepaceltu roku, paliktu šādi stāvot, kamēr vīrietis elpo viņas nāves smaržu.

Bailes. Tās nomāca ķermeni. It kā grēka neskarta dzīvojusi, tagad pieskāriens melnā sodrējā izplūst pār ādu. Nekad, nekad to neapmazgās. Kā mūžā ietetovēts brīdinājums ik vienam, kam solījumus devusi – neuzticīgā!

Viņa nezina kā roka ar masku piespiedusies vīrieša sejai. Tā vienkārši tur atrodas, tik nespējīgi ar pirkstu galiem atdarinot notiekošo pār pašas ādu. Vai nu viņa noliecās tuvāk, vai vīrietis pastiepās augstāk, bet viņu lūpas saskārās. Sākotnēji tik nevainīgi, kā roku pieskāriens sveicienam, izstiepti pirksti ziņkārē par otra ādas mīkstumu. Ķermeni pārņemot izsalkumam, no pirkstiem izslīde maska un meitenes rokas sapinas vīrieša matos. Viņa mute bija silta, lūpas mīkstākas kā bija atcerējusies. Viņa mēle ienesa kaisles garšu un pavisam drīz aizmirsās par nezūdošo tinti, kas ar katru skūpstu, pieskārienu ievilka treknākas līnijas meitenes ādā. Ne sveša acīm, savai apziņai.

Cilvēks man teica, lai domāju par to, ko vēlos sev blakus. Tad paskatījās uz mani vēlreiz un teica, lai domāju par to ko vēlos. Tā vietā, esmu iegrimusi domās par to, kas esmu un kāpēc pārvietošanās ir šāda. Tad atgriežos pie pirmā norādījuma un manas domas ir tukšas, tikai viena lieta, raksturojums tajās maldās – vēlos ko skaistu.Bet tās nav robežas, kuras mani mudināja atrast. Tā ir vispārēja vēlme visā ko daru. Un tad, pavisam nedaudz aizdomājos par to, ko es tiešām vēlos... un tad nu dien man palika bail. Es vēlos turpināt strādāt, katru dienu veikt vienu un to pašu ceļa posmu ar vienu un to pašu mūziku manā galvā. Pašlaik neesmu gatava pārmaiņām, un tad, kas biedē – kad būšu?