Es gribētu teikt, ka esmu īpaša, bet šī vēlme vien jau liecina, ka tāda neesmu, nevarētu būt un nekad nebūšu. Iespējams tas viss tikai dēļ šī savādā laika, nejauši atklātās patiesības, kas to lai zina, bet vienu varu teikt droši – dzīve nav kino, nav 5min gara dziesma, nav glezna, kas aizrauj, nav tumši sārts vīns tavā glāzē. Bet kas tā ir? Nezinu, ne viens man to vēl nav atklājis, nav iečukstējis ielas krustojumā pirms izdeg zaļā gaisma. Es varu tikai minēt... Varbūt dzīve ir liels tukšums, kuru nav iespējams piepildīt. Varbūt tā ir salauzto sapņu fabrika. Bet varbūt tās nemaz nav un šis viss ir viltus. Varbūt. Vai varbūt tomēr nevar?

Cigarete ir loģisks rokas turpinājums. Bet ne par šo ir šis stāsts, lai gan tas nav pat stāsts, vien burtu virknējums, kas sniedz šīs dienas īsu kopsavilkumu.

Rīts – nogulēts.
Diena – aizsākta zem segas ap pulkstens 14iem. Kāda filma, kādi maznozīmīgi tīrības darbi.
Pēcpusdiena- lai gan es to nesauktu par pēcpusdienu, bet gan patieso dienas daļu, kad satiku savu jauko Gumijas Lāčuku. Kāda vīna glāze, kāda otrādi sagriezta pica, bezgala jaukas sarunas, kas ūdens pīpes dūmu ieskautas. Ja godīgi, sen nebiju tik labi jutusies, sen nebiju runājusi vienkārši tāpat. Viennozīmīgi patika šī diena un vēlos to atkārtot, jo zini En, tu esi labākā.
Vakars/Nakts – sēžu pie datora un meklēju īstos vārdus.