Lido! Es zinu, ka tu to māki! Neskaties atpakaļ! Esi tas, kas ierauga rīta gaismu un tas, kas nodzersies no rasas piliena.

Vien ļauj man būt kaut nedaudz savtīgai, ļauj paturēt to cilvēku, kas reiz man ticēja, kaut šis cilvēks dzīvo pagātnē, cilvēks, kas kādu dienu ieradīsies un vedīs mani prom no kupejas lasīt citu piepildītos sapņus. Varbūt manā grozā būs arī tavas laimes nesēja. Es apsolu to glabāt. Apsolu aprūpēt un neļaut nožēlot sadegšanu debesīs. Tā nebūs degusi par velti, jo dega par jums.

Pēdējo reiz es tevi mīlu.

Mazā Vendija!

Šīs bija viņu skaistās beigas, tieši tādas, kādām tām vajadzēja būt jau no paša sākuma. Nav aizvainojums, nav rūgtuma, ir tikai divas sāļas asaras, kas izpludināja pašas rakstīto vārdu. Pūļa vidū viņa bija vientuļā, smīdinādama citus, viņa aizmirsa kā tas ir smieties pašai, būdama sniegs, viņa baidījās nosnigt