Kāpēc es nevaru būt vienkārši laimīga? Kaut vai tā paša iemesla pēc,ka man ir cilvēks, kurš mīl mani un, kuru mīlu es. Tas cilvēks ir tieši tāds, kādu es visu mūžu biju iztēlojusies savu mīļoto cilvēku... Un nu man viņš ir... Kas par lietu, kāpēc es nespēju būt laimīga, kāpēc es nespēju izjust šo skaidro, gaišo un tīro sajūtu. Kāpēc es nespēju vienkārši to izbaudīt. Kāpēc manas emocijas, domas un uzvedība ir tik ļoti dziļā pagātnes ēnā...tik ļoti nekontrolējamā ēnā..
Kāpēc nav vienkārši mīlestība, bet ir mīlestība, pāridarījumi, sāpes, bailes, izmisums, naids, atraidījums un vienkārši slikti... Visu laiku slikti, visu laiku kaut kas sāp, kaut kas ēd nost..Kāpēc?
Man ir viss, kas nepieciešams cilvēkam, lai tas būtu laimīgs - mīlestība...Tad kāpēc, pie velna, es nespēju būt laimīga, kādēļ man tas nesanāk. Vai es to neprotu? Vai es neesmu to iemācījusies... Vai tas ir tāpēc, ka šādas tīras izjūtas man nekad nav bijis, bet ir bijuši dažādi piejaukumi un tāpēc es vairs neprotu tīri izjust un būt laimīga?
Laikam jau tāpēc vien tas ir..Kad sāku atcerēties cilvēkus, kurus varētu būt mīlējusi, jā, nāk atmiņā nespēja uzticēties, apdedzinašanās, pāridarījumi, sāpes, bailes uzticēties vēl, dusmas...
Bet šis gadījums šķiet tik tīrs, tik... es nezinu.. es jūtos atklāta un atvērta, es pat esmu pārstājusi izlikties par to, kas neesmu. Man šķita, ka tas palīdzēs man atbrīvoties no šiem blakusefektiem... Bet tie nezūd...Es tos vienmēr kaut kur atrodu, izroku, radu... Kas ir ar mani!?
Tā vien šķiet, ka ja arī mīlestība mani ir kaut kam iedvesmojusi, tad tā ir pašiznīcināšanās... Vai tas ir "viss ir labi" efekts uz mani - zāles, kuras pasliktina manu veselību..it kā man būtu alerģija pret tām...Vai arī tā ir reakcija uz kaut ko svešu un manam organismam ir nepieciešams laiks, lai pie tā pierastu...tad gan tas ir ieildzis process... Varbūt tas nekad nepieradīs, tikai atgrūdīs un atgrūdīs, kamēr es beidzot atteikšos lietot šīs zāles...
Vai tiešām tas ir pieradums pie visa sliktā, kas mani dzīvē ir pavadījis un nu es nespēju bez tā iztikt, tāpēc mākslīgi radu, "jo nevar būt, ka viss ir labi, kaut kam ir jābūt slikti, un labāk lai tas būtu viss"?
Vai tā ir tāda automātiska asociācija - cilvēki=slikti, nodevīgi, melīgi, mani pametoši...utt?
Vai tas ir veids kā es atriebju...Vai...vai...vai????
Vai tas, galu galā, ir zīmogs uz mūžu? Pieradums būt nelaimīgai, tāpēc visa, laimi nesošā, atgrūšana, bojāšana, iznīcināšana? Jo ja tas ir uz mūžu, tad visdrīzāk, ka tā arī būs, meklēdama tam pierādījumus, es tos atradīšu... Un ko, uzjutīšu kaut kādu baudu, jo būšu pierādījusi, ka man ir taisnība...

Kam ticēsi, tas arī būs un tā arī viss notiks..viss pakārtojas mūsu ticībai, jeb, pareizāk sakot, mēs pakārtojam visu tai...Te nu gan mēs esam sasodīti radoši un elastīgi, lai pakārtotu dzīves notikumus sev, savai sapratnei par šo notikumu iemesliem, cēloņiem..

Bet vai es tam ticu? Vai tas ir vienkārši kaut kas, kas notiek pats no sevis, automātiski, neapzināti... Vai tas ir pieradums no kura ir iespējams atbrīvoties, asociācija, kuru ir iespējams mainīt, blakusefekti, kas ir aizstājami...?

Vai, vai, vai....

Vēl viena diena, pēc simtiem citu aizmugurē, būt pašai ar sevi, sevī un nekur citur..Tā, nu jau, ir tikai viena diena...es pat nespēju savās domās pieņemt to - tikai viena!
Kā viss mainās, izmēros un ilgumos..kas reiz šķita daudz, tagad ir tik, tik ļoti maz...
Un ko man sniedza šīs daudzās dienas, ko sniegs šī viena...varbūt pilnībā neko...Jo nekas nemainās, ne tā, lai es to manītu...
Varbūt es krītu tikai dziļāk...lai kā man patiktu domāt, ka rāpjos laukā..
Kas īsti notiek šajās dienās..starp tūkstots veidiem kā aizmirsties..atcerēties un sajusties slikti, atkal un atkal...it kā tas ko mainītu..vismaz ne jau nu apstākļus..varbūt tas tikai trennē noturību atrodoties katastrofālā stāvoklī, bet varbūt tā tikai šķiet...Varbūt es vienkārši grimstu, attālinoties no dienas gaismas, no dzīves..
Var jau būt, ka tā arī ir rehabilitēšanās...
Visgrūtākais, laikam, ir tas,ka es patiesībā nemaz nesaprotu, kur atrodos vai uz rehabilitēšanās vai uz iznīcības ceļa, abu šo te simptomi parādās vienlīdz bieži un ticami...
Jā, tās arī ir vislielākās mocības...nezināt, kurp tu dodies, lejup vai augšup...vai tur galā ir gaisma, vai tumsa..tu vienkārši ļaujies, jo neesi spējīgs mainīt virzienu...
Gaisma vai tumsa?

Ja bija laiki, kad mēs satikāmies un dalījāmies ar pārdzīvojumiem, palīdzējām, iejaucāmies vai traucējām viens otram ar saviem viedokļiem... Lai kā arī tur bija, tas bija tas, kas mums bija vajadzīgs, bija nepieciešamība dalīties un uzklausīt, mainīties un mainīt...
Tagad...tagad mēs tikai par katru cenu turam viens otru tā tālāk no savas dzīves.. patiesība un Tavas domas vairs nav tik svarīgas, jo lai arī kā mēs dzīvojam un ar ko, lai arī cik mēs mānam sevi un citus, ir tik ērti paturēt šos te melus.. Tik ērta ir kļuvusi izlikšanās, kas ir pilnībā sajaukusies ar patiesību, ka mēs pat vairs tā īsti neatšķiram tos vienu no otra.. Un citu domas tagad jau tikai visu vēl vairāk sarežģīs, jo īpaši ja tās būs patiesība, kura nav ērta...

Tas ir tas sasodītais gadalaiks, kas mani tā paralizē no kaut kādām darbībām sevis labā..
Es vienkārši nespēju izlīst no savas alas, jā ārā ir tik nemīlīgi..es vienkārši nespēju!

Tāda sajūta, ka visi pilnīgi speciāli tiecas norādīt uz kaut kādiem maniem mīnusiem... Nu es zinu, ka man tādi ir, bet kāpēc tas tā jāuzsver, kāpēc es attopos pie tā, ka domāju, ko es, pie velna, te vēl daru, tik galīgi greiza un nepareiza.
Vai nu vieni un tie paši vai jauni izrakti trūkumi, nu ir, ir!! Viss, apstāsimies pie tā, ka ir! Nē, maļ un maļ, un maļ..
Un tad brīnās un šausminās; kā Tu vari par sevi tik negatīvi domāt? Kā? Nu tā, ka man nav absolūti nekādas pašapziņas, tikai tā, kuru es esmu noskatījusies no citiem, aizgūtā. Es varu tikai mēģināt notēlot to, bet kad mani reāli kritizē, tur nav nekāda vairoga tai sirdij priekšš, tā kā nav iespējams "neņemt pie sirds". Tā es varu par sevi tik negatīvi domāt!
Jā, tādi lūk, garīgi kropļi arī ir šai sabiedrībā. Nu nav man uz sabiedrību pozitīvo koncentrēto īpašību un prasmju, man ir tikai tādas, kuras mani drīzāk no tās izolē. Tās man ir lieliski attīstījušās. Šai ziņā man ir nācies dzīvē attīstīties, tā nu ir sanācis... Un visi jūsu pārmetumi un pretenzijas mani dzen tur atpakaļ, jo tur ir drošība no tiem...
..Un man tikai gribas justies drošībā..pat ja tā ir aiziešana ne tikai no sabiedrības, bet arī no dzīves..
Tik un tā mana dzīve ir vienas lielas mocības, un nu jau ne tikai man..

Tu nekad nebūsi tas, kas Tu nekad nebūsi un par to Tu cietīsi...

sveika diena, kuras nav, dzīve, kuras nav, es, kura domā, ka ir, bet īsti skaidrības nav...
Nu ko vēl viena diena, kura tiks pavadīta tiecoties uz tiem apziņas stāvokļiem, kuri nav sasniedzami, bet tik lieliksi izskatās manās fantāzijās.
Man ļoti žēl, dārgais Nīče, bet es ar "vērtību pārvērtēšanu" saprotu (sajūtu) pavisam cita veida vērtības un cita veida pārvērtēšanu.
Vērtības, kuras vērtēju augstu, nepiedien man, bet cilvēkiem, kurus zinu, visiem kopā, bet nevienam, tomēr, ne līdz galam. Tāpēc man patīk salikt kopā tās lietas, kuras es tajos augstu vērtēju, atņemot tās lietas, kuras man tajos nešķiet vērtīgas...tādējādi veidojot to ideālo, kurš nekad nebūšu un par ko sevi vienmēr klapēšu, ar dūrēm, ar pātagām un sienām... Sienas, par kuru esamību man nākas tikai nožēlot, kuras man neviens neļāva izvēlēties, vienkārši salika apkārt un tupi nu! Ja nevari tupēt sit sevi ar tām, nožēlojamais cilvēk, kura dvēselei vairs nav vietas tajās...
Kas teica, ka man neizdosies atrast te kādu šķirbu, kādu plānāku vietiņu un tomēr izsisties, kas????
Neviens! Uzvara! Muļķa cilvēk..
Kas teica, ka Tev tas izdosies...
Vienkārši beidz domāt, beidz augt, pieņem tos izmērus, kuri Tev nu ir doti un iekārtojies tā ērtāk un pakārtojies, pakārtojies, pakārtojies...vai pakaries..
Tev tāpat nekad nebūs labi, nekad.
Atrodi sev kaut kādu mieru, lai arī muļķa, pie kājas, miers ir miers...To tev vajag, vai tad neesi sapratis vēl...muļķa cilvēk...Jo vairāk zināsi, jo lielākas mocības sev radīsi..
Atrodi sev 5 dienas nedēļā, pavadītas priekš tam, lai atlikušās varētu pavadīt kā vēlies, nu vairāk vai mazāk..
Lielveikalā apmierinot gastronomiskās izvirtības,
Piepildot skapi ar lupatām, ar kurām Tu vari droši paust sevi katru dienu, nu vairāk vai mazāk..
Aizbrauc pie draugiem, apmierini mazliet savu ego radot ilūziju, ka esi trakoti neaizstājams un vajadzīgs..
Uzspēlē kaut ko, sajutīsies dikti varens uz kādu laiku..
Vai nav lieliski, ka ir tik daudz surogātu, kas Tev liks justies spējīgam ietekmēt kaut ko..

Patiesības brīži... Liecies mierā, kas ir teicis, ka tie ir tie, kuros Tu ieraugi, ka tam visam nav jēgas...Varbūt tie ir tie, kuros Tu apmāni sevi ar mazajiem mīļajiem surogātiņiem..
Dzīve ir meli, vismaz tā, kuru mēs saucam par skaistu...tās mirkļi "skaistie" ir mazie meliņi ar, kuriem Tu piepildi to.
Bet tev par to nav jādomā, aizmirsti, vienkārši stājies te, ķeries pie šī roktura un griež šo lielo mehānismu un nebāz savu garo degunu, kur nevajag, tad arī dzīve būs skaista.

Cieņā,
Tava māsa, Ironija un brāļi, Sarkasms un Cinisms.

Jūs negribat zināt noklusēto, ticiet man, jūs to negribat...
Šāda veida patiesība sabojās jūsu lielisko dzīvotprasmi - vēlmi..
Jūs to negribat zināt, ticiet man, es zinu.
Es zinu, ka tas ko zinu neko labu ar mani nedara..

kaut kādā veidā ir uzpeldējusi vēlme dzīvot, no kurienes, nezinu.. laikam vēl kaut kas ir palicis tur iekšā..
tikai visu laiku ir auksti, velc cik gribi mugurā, pie kājas...auksti un auksti, drebulis krata, galva sāp..

Prātā var sajukt no tā, kas tikai tai galvā nenotiek..
Ir īstais vai neīstais laiks (redzēs) mēģināt to visu noformulēt, ja ne teikumos, tad vārdos.., ja ne iegūt kaut ko, tad pazaudēt to pašu, kas ir, vai arī to kā nemaz nav, bet ir tendence sev piešūt, pie velna attaisnojumi "sit aukstu vilni"..
Lai top!