Vēl viena diena, pēc simtiem citu aizmugurē, būt pašai ar sevi, sevī un nekur citur..Tā, nu jau, ir tikai viena diena...es pat nespēju savās domās pieņemt to - tikai viena!
Kā viss mainās, izmēros un ilgumos..kas reiz šķita daudz, tagad ir tik, tik ļoti maz...
Un ko man sniedza šīs daudzās dienas, ko sniegs šī viena...varbūt pilnībā neko...Jo nekas nemainās, ne tā, lai es to manītu...
Varbūt es krītu tikai dziļāk...lai kā man patiktu domāt, ka rāpjos laukā..
Kas īsti notiek šajās dienās..starp tūkstots veidiem kā aizmirsties..atcerēties un sajusties slikti, atkal un atkal...it kā tas ko mainītu..vismaz ne jau nu apstākļus..varbūt tas tikai trennē noturību atrodoties katastrofālā stāvoklī, bet varbūt tā tikai šķiet...Varbūt es vienkārši grimstu, attālinoties no dienas gaismas, no dzīves..
Var jau būt, ka tā arī ir rehabilitēšanās...
Visgrūtākais, laikam, ir tas,ka es patiesībā nemaz nesaprotu, kur atrodos vai uz rehabilitēšanās vai uz iznīcības ceļa, abu šo te simptomi parādās vienlīdz bieži un ticami...
Jā, tās arī ir vislielākās mocības...nezināt, kurp tu dodies, lejup vai augšup...vai tur galā ir gaisma, vai tumsa..tu vienkārši ļaujies, jo neesi spējīgs mainīt virzienu...
Gaisma vai tumsa?