varbūt būtu vienkāršāk uzzīmēt, nofotografēt, parādīt..kaut kā ar ķermeni vai lietu kopumu, nodemonstrēt kā ir..
ak, kā gan ir..
vispirms man būtu jāsaprot, vai man patīk šīs te dienas, kuras es it kā esmu dzīva, bet nedzīvoju..kaut kas tajās ir, kaut kas vienkāršs, viegls un nepiespiests. es nezinu un tieši tāpēc nezinu..ak kā gan ir.. nepārtraukti ir sajūta it kā es būtu tikko ienākusi pasaulē...mnē, tas nav īsti tā..nu labi, apmēram tā, it kā es visu lūkotu..aaaaij, nu nē!
čjort poberi
nemeklējas man šodien salīdzinājumi tam.. nez nu var teikt, ka ir sajūta it kā es skatītos uz visu maza bērna acīm, bet tai ziņā, ka iepazītu visu, nevis gluži pirmo reizi, bet, nez, pa jaunam (?)
kaut kā tā.. un "pa jaunam" jo, pirmkārt, es pilnīgi loģiski, nevaru visu iepazīt kā "pirmo reizi", otrkārt, jo šādi jau esmu jutusies..
tā ir kaut kāda ieslēgšanās tādā režīmā, kurā es visu vēroju ar ziņkārīgām acīm. protams, ka tur iekšā ir kaut kādas attieksmes un viedokļi par apkārt notiekošo, tas jau notiek automātiski (lai arī kā es nevēlētos, lai tas notiktu), bet labā vēsts ir tā, ka tas (attieksmisms) nemaz neprasās tikt kaut kā pausts, izrādīts. nav nepieciešamības, nav vēlmes tam tikt kaut kā paustam. un es nevaru saprats vai tas ir labi, ka tas ir labi (man). jo reāli tas varētu paust to, ka es nevēlos paust savu viedokli, attieksmi pret notiekošo, jo, pirmkārt, ka mani tik ļoti uztrauc, tas, ko par mani domās, kādu mani ieraudzīs, ja nu nepatikšu utt. otrkārt, jo iespējams, tieši pirmā iemesla dēļ, taču, man liekas pilnīgi bezjēdzīga "viedokļošanās", "es domāju, es uzskatu" utt., lai gan pati nepārtraukti paužu savu attieksmi, kaut vai dzīvojot vien. ai nu ko es te muldu, skaids, ka tas viss ir buļļa sūdi, mani vienkārši uztrauc, ko domās, vai patikšu..
tikai ne nepatikt, tikai ne nepatikt, tikai ne nepatikt
nu kāda buļļa pēc, tas ir tik sasodīti dziļi un neapzināti, ka es to apzinos tur, kur to apzināties jau ir par vēlu, jo apzināšanās jau vairs neko nemaina, tā tikai liek ar nožēlu noskatīties uz savu izkropļoto dvēseli, kuras rezultāts ir izkropļota dzīve, kuras rezultāts ir (vairāk vai mazāk) izkropļotas citas dzīves.
labi, neglaimo sev. ņeglaimuj sjebe.
 
hā hā..un beigās izrādās, vecenīt, ka Tu turpat vien esi, tikai esi tā kā nu proti būt tur, uzbur sev apkārt jaunas dekorācijas, kas vecajam liek izskatīties kā kaut kam jaunam....nūuuuu, vismaz uz laiciņu, lai neliekas rūtīna..jo kazi, varbūt, ka nemaz priekš manis nav nekādu citu variantu kā būt un kur būt. saprot' liktenis jau ir ieprogrammēts visos manos kaulos, gēnos, matos, asinīs, kosmosā, zvaigznēs, gaisā un visur, kur vien tas vēl var būt..

kazi

un rakstīšana varbūt vispār ir māksla, visu to ko mēs visi patiesībā jau zinām, pateikt tā it kā tas būtu kaut kāds jaunums un atklājums (es domāju, visādas domas un sajūtas) t.i. skatot/rādot to caur bezgalīgo attieksmju kaleidoskopu, kurā viss simetriski mijiedarbojas un sakrīt..

viss jau ir tā kā tas ir, tas nevar būt savādāk..tikai attieksme var to pamainīt, vienīgā iespēja padarīt dzīvi interesantāku, varbūt pat labāku..mainot attieksmi, grozot kaleidoskopu..un iespējams, tikai tāpēc vien, ka viss ir atkarīgs tieši no šī te kaleidoskopa, daudziem, negribas tajā skatīties, vai grozīt to..jo tas jau nemaina lietas, bet tikai skatījumu..

ai..un vispār neesmu pārliecināta, ka kaleidoskops bija pareizais salīdzinājums..
bet principā, nevis tas, ko es uzrakstīju, bet tas kā uzrakstīju, šo'n parāda to, kā i'