nav miera no nemiera..
nu nevaru taču tagad uzreiz tā to visu izdarīt, izglābt savu dzīvi un dzīvot labāk! jā galvā ir visādi varianti un ceļi, bet kaut kas vēl nav, nav ko.. ir tā, ka tad kad ir visas iespējas iet un sākt "jauno skaisto dzīvi", svilpoju un skatos debesīs, izliekoties, ka "stresa nav". un attiecīgi tad kad nevar neko īpaši, tad ir gan pamostas baigā apņemšanās, "vot šas vsjo brošu"..tikai tas parasti notiek piektdienās, pirms brīvdienām, vai vakaros, izstaipos un "eeeh, nu ko jāsāk kaut kas darīt, varētu tā kā...ā re, nav jau nekā ko tagad varu! nu neko, tad rītdien gan!" (rītdiena nekad nepienāk)..paskat cik viltīgi, ne? galnais, ka tas notiek tur iekšā, tādos brīžos tā saprātīgā "es" it kā tikai noskatās, ko tā nesaprātīgā "es" sadara, un kad pienāk viņas kārta, tad kārto, ko vēl var sakārtot..
pienākot pirmdienai jeb nākamajai dienai, visas apņemšanās kā "ar roku noņemtas" un ne tikai tas, vēl tur iekšā sēž tā nesaprātīgā un uztaisījusi lielas acis un "a kas ira?" viss svarīgums un steiga pēkšņi pārvēršas par laika stiepšanu.
ja vēl varētu saprast, vai tiešām tā saprātīgā pamazām nobriest tam, lai to nesaprātīgo piežmiegtu, jeb tas ir kārtējais "neprātīgās" lieliski izstrādātais aizsardzības plāns, lai aizmālētu acis "saprātīgajai"..
abām versijām ir pamats ticēt, bet "kura ir tā īstā, vienīgā.." (stulbums)
runājot par šīm abām nāk atmiņā "stepes vilks"..
un atskārsme "vai tiešām es esmu vēl tikai tur..kāpēc man šķita, ka tomēr tālāk.."
un tad es nāk atmiņā pašas teiktais "es esmu tas, kurš dzīvo teorētiski, diemžēl, ne praktiski, visas manas zināšanas ir teorētiskas, līdz praksei tās nenonāk. runāt, rakstīt? jā, lūdzu, cik uziet! darīt? paldies, uzredzēšanos.."
un te nāk atmiņā "pavecmāmiņas" teiktais "ja pārāk ilgi nevari saprast ko dzīvē darīt un izvairies no pieaugušo dzīves - Tu esi mākslinieks. vienalga kādā jomā, bet mākslinieks..",man gan toreiz likās, ka tur slēpjas tāds kā netaisnīgs "uzbrauciens" visiem māksliniekiem, dzejniekiem, rakstniekiem, sak', "neko dzīvē nepratu, bija jākļūst (piem) par rakstnieku". vatafā? tā tač' nevar būt..un tad atkal, varbūt var? un visi tie, kas mācās mākslas akadēmijā u.tml., mācās būt par profesionāliem "haļavšikiem", polučaetsa tak? varbūt es esmu viens no viņiem, tāpēc tik ļoti nevēlos tam ticēt...šitā var "iebraukt auzās", bet tomēr vēl jāpiebilst, ka tam visam var ticēt, ja par aksiomu pieņem materiālisma jeb vairākuma, uzskatus un dzīvesveidus..(auzas)