dažas robežas starp mums novelkas pašas no sevis, gribot vai negribot. protams, to var saukt par audzināšanu, pieredzi, tā rezultātā izveidojušos attieksmi pret visu notiekošo un galu galā par to, kā izpaužas šī attieksme.tas ir mirklis, kurā šīs robežas starp mums vai nu rodas vai ne, un, man grūti izšķirties, vai labi, vai ne, bet arī paplašinās. grūti jo tas, cik ļoti Tu paplašini savas robežas var vai nu radīt, vai ne atkal jaunas robežas, starp Tevi un kādu, ar kuru starp jums robežu nav bijis.
kāpēc man ir tāda sajūta, ka es drausmīgi sarežģīti runāju par pavisam vienkāršām lietām. "drausmīgi" un "pavisam" šajā gadījumā ir pastiprinošie vārdi, ar kuriem es it kā tiecos norādīt uz kaut kādām savām neirozēm, kuras mani nostāda pilnīgā pretstatā visam pārējam..jā galējibas. jā, es nevaru saprast vai tās mīl mani, vai es tās, bet tas ir vēl viens mans netikums, bieži vien pakļaut sevi, savu dzīvi tām, tādējādi atkal jau, kārtējo reizi sa*iršot kaut ko vairāk vai mazāk nozīmīgu savā dzīvē.tādējādi it kā gūstot apliecinājumu sev par to cik ļoti mana dzīve ir neizdevusies. un agri vai vēlu šis te pierādījumu krājums tiks stādīts priekšā kā aliecinājums tam, ka man ir tiesības žēloties,jo esmu tāda dzīves nomocīta nabadzīte un lūgt palīdzību vai vismaz vairāk pacietības no citiem, man taču ir traumas, kuras mani tādu ir izveidojušas un liek man šādi dzīvot, kā nu dzīvoju u.t.t. un pats idiotiskākais ir tas, ka es šobrīd to apzinos un uzskatu, ka tas ir zemiski un nicinu šādas darbības, taču tad kad tas atkal notiek, es it kā pēkšņi būtu kaut kāds cits cilvēks. kaut kāda personības dubultošanās vai sašķeltība, vai kaut kas uz to pusi.
Tu vari būt tik gudrs un inteliģents cik vien gribi, bet tik un tā "spējas, trūkumi un tieksmes, kas izveidojas pirmajos cilvēka dzīves gados, būs virspusē un nekāda sevis apzināšanās, inteliģence tur neko daudz nelīdzēs". tas vai nu līdīs ārā tieši, vai apgrieztā formā, bet izlīdīs, lai nu kā. ar apzināšanos nepietiks, šajā gadījumā ne. te ir nepieciešams milzīgs darbs ar psihoterapeitu, un pašos pamatos, vipār vēlme kaut ko darīt, lai kaut kas mainītos, kas var būt iespējama tikai tad, ja cilvēks apzinās, atzīst, to, ka ir kaut kādi traucējumi viņa "mehānismā", kas tam traucē dzīvot, vairāk vai mazāk pilnvērtīgāk. ir jau tādi, kas ar šādiem traucējumiem nodzīvo visu dzīvi un, ne viņiem kaut kas traucē, ne kaut kas sevī jāmaina, un ja kādam kaut kas nepatīk, tad tās ir viņu problēmas. tiesa tur ir nepieciešama akut kāda pašapziņa un pašsuģestija.
un runājot par šo te pašapziņu, es nezinu, bet tomēr laikam nav tā, ka man tās absolūti nav, vai nu tā ir, vai nu ir kaut kāds tās aizstājējs, vai tur aizsardzības mehānisms..un kas tik vēl tas nevar būt, bet nu kaut kas taču man liek izturēt, meklēt, pierādīt, aizstāvēties līdz spēku izsīkumam..galu galā rakstīt šos te garos penterus, kas iespējams pat noliedz pašapziņas deficītu, jo šādam sevis kā "pasaules nabas" iedomāšanas sindromam, sevis izskaidrošanas mānijai, aizstāvēšanai, pat čīkstēšanai..nu ir kaut kādam iemeslam jābūt šai te nepārtrauktajai sevis un apkārtējos analizēšanai, diez vai var būt, pašapziņas deficīta rezutlāts. vai var..
un viss sākās ar robežām. absolūts robežu iztrūkums..
