Visu laiku ir jācīnās, jācīnās ar pašas paranoju. Fuck, nu kā tā var būt, es pilnīgi jūtu, kā viņiem nepatīku, kā traucēju, kā viņi vēlētos, lai manis nebūtu..Kā tas var būt, ka tas izrādās tikai manas izdomas auglis? Vai tiešām tas tā ir? Es cenšos noticēt, ka tās ir tikai iedomas, bet ik reizi, kad ieraugu tās sejas, dzirdu šīs balsis, intonācijas, es jūtu naidu pret mani...Kā var būt tik ļoti crazy..
Ko lai dara? Ko lai dara? Ko lai dara? Ko lai dara?
Kā lai sevi iemācās mīlēt..kā? Parādiet, es darīšu, ar lielāko prieku..tiešām! es nevaru izturēt šo te..nevaru, ja arī manas domas ir pamatotas, tad tam, ka es nepatīku, nevajadzētu mani tā uztraukt, tam nevajadzētu mazināt manas dzīvot spējas..Kāpēc es esmu tik viegli iespaidojama, ne tikai attiecībā pret savām iedomām, bet arī citu domām, emocijām..kāpēc?Kāpēc!!!!???
Es tā kā tāds, es pat nezinu kas tā uzvedas..varbūt kāds bērns, es nezinu, es raustos visu laiku, es jūtu cik sasprindzis ir mans ķermenis, kad atrodos cilvēkos, nevienas liekas kustības, viss tik apzināts..bail izskatīties smieklīgai, dumjai, neglītai..un pat ne prātā neienāk, ka esmu kaut kas pretējs, nē, ir tikai bailes nebūt tam..Un viņa sēž saspringusi, baidās pakustināt kājas, pieskarties kādam, un ja kāds pieskaras, tad atraujas kā no nokaitētas plīts..Bailēs, mūžīgās bailēs viņa dzīvo, ka kaut ko izdarīs nepareizi, ka kāds nesapratīs vai nosodīs, nē, nē, tas nedrīkst notikt ir jāatrod veids, lai patiktu visiem...lai tikai nedomā sliktu, lai tikai nepamet viņu vienu, nesaprastu...Un kur viņa attopas pēc visa šī? Tieši tur, kur baidās nonākt, ir nesaprasta un varbūt pat nosodīta. Ir vientuļa dēļ savām bailēm, norobežojusies visiem.. Viņa iet uz veikalu, lai atrastos cilvēkos, lai nejustos tik sasodīti vientuļa, lai saskartos ar cilvēkiem. Viņa brauc vilcienā, autobusā, lai varētu vērot citus, justies viena no viņiem, vismaz iztēloties, ka ir..Viņa pat cenšas izskatīties tā..lai tikai nedomā sliktu, lai tikai nepaskatās ar nesaprotošu skatienu...Un ja paskatās...uuuuuuiiii, kā viņa cieš, viņa domā, kāpēc tā, ko viņa ne tā izdarījusi, varbūt kaut kas ar izskatu?..
Paies laiks kamēr viņa atkopsies no tā..tas iespaidos viņas nākamās dienas, metīs ēnu uz viņas uztveri..pēkšņi liksies, ka visi viņu ienīst, visi grib, lai viņa aizvācas, visu viņa dara ne tā, skatās ne tā, runā ne tā, klusē ne tā..dzīvo ne tā...Un viņa redz šo te gandrīz visos..
Atliek tikai cīnīties kaut kā ar to paniku, paranoju, ko tas rada viņā...lai arī šī cīņa ilgst tikai te un tagad, tā pilnībā neko neizmaina nākotnē, nepadara viņu imūnu..viss no viņas prasa lielāku piepūli, enerģiju, un viņa visu laiku ir nogurusi un nomākta, jo pati dzīvošana atņem viņai spēkus, viņai vairs neatliek spēka dzīvot labi..un tā viņa velk sevi kaut kā ik dienas patērējot nenormālu enerģijas daudzumu, lai tikai izdzīvotu vēl šo dienu..rīt pamodīsies ar jauniem spēkiem un vilks rītdienu..neko vairāk viņa nevar..nu kā lai viņai pārmet..kā? Kāda tur vēl pašapziņa, kāds vēl tur pašvērtējums, par ko lai viņa sevi mīl? Par to, ka (īhā!) šī diena ir izturēta?
Tas nevar, nedrīkst tā ilgi turpināties, tas nebeigsies labi, viņa to zina, bet nezina ko lai iesāk, kā lai to izmaina, kā..?Kā?Kā?Kā?????
Un tieši tas, ka viss viņai ir tā un ne savādāk, izveido viņai apstākļus, kuri diemžēl, nav diez ko glābjoši..Tas tiešām ir kā lāsts..kā uzlikts lāsts, kas viņu pamazām iznīcina..no iekšas..un liek viņai iznīcināt visu ap sevi..kad viņa iznīcinās to visu līdz galam..pat bail domāt, kas būtu tad..vai viņa vēl spētu atrast kaut ko kam pieķerties un ja, jā, tad cik gan ilgi viņa tā karāsies bez pamata zem kājām..kas būs ar viņu..šo te tik nožēlojami nelaimīgo, kuru gribas kā nicināt, tā arī pažēlot..bet vai ats ko maina, vai viņa sevi sāks mīlēt no tā? Nē..viņai pašai kaut kā jāatrod kaut kas sevī ar ko sevi glābt un izglābt..pašai..vienai pašai..un tieši tas viņu tik ļoti biedē..