Vai jūs zināt kā tas ir, ka katra mazākā kritika trāpa tik sāpīgi, kā nazis krūtīs, kas liek nokrist un ciest no sāpēm..saņemties un izraut to nazi..un pašam sadziedēt rētu..jā, tieši tik ilgi, tik dziļi un sāpīgi tas ir..
Vai jūs zināt, kā tas ir, ka jau apziņa, ka esi tāds, neveselīgi domājošs cilvēks ir ļoti smaga un iznīcinoša..un, ka nespēja to mainīt padara šo kaiti vēl milzīgāku..Ka pašam ar sevi ir tik grūti dzīvot, ka tiešām šķiet, ka mazākas mocības būs, ja miršu..
Vai jūs zināt, kā tas ir, justies pavisam vientuļam..neaizsargātam, nepareizam, viegli ievainojamam, vienam ar šīm te iznīcinošajām uz mūžu iekodētajām domām, uztveri..kā filtram caur kuru skati pasauli..un esi tik sasodīti viens, nesaprasts un bezpalīdzīgs..
Jūs to nezināt, un nekādi vārdi jums neļaus to izjust, to izsāpēt tā, kā tas ir patiesībā...
Jūs to nezināt, un tieši tādēļ tas viss ir un iespējas to mainīt pamazām izsīkst..un atliek tikai noskatīties, kā pamazām vēlme dzīvot, glābt sevi, pamazām izsīkst.

Un ir apnicis stāstīt un pārliecināt, ka šī slimība ir slimība, nevis vienkārši slinkums saņemties...Ir apnicis meklēt pareizos vārdus, lai liktu saprast...Ir apnicis pārliecināt pat sevi, ka tā ir tikai slimība, ka tas reiz pāries..Ir apnicis pretoties vēlmei domāt par sevi tā kā domā citi, ka tas ir tikai slinkums, lai nesāktu sevi ienīst vēl vairāk..Ir apnicis..