"Pirms vēl zini, rodas iespaids, ka zini.." (autors neatcerams)
Es zinu!
Es visu sapratu!
(Fuu, es domāju, ka esmu mirusi..)
Es liecos, liecos, liecos un pārliecos...
Es pār - lie - ci - nā - jos!
Man vajadzēja iziet, nu labi, izskriet, sev cauri..
Nu labi, ne sev, savām atraugām..
Nu labi, manu domu atraugām..t.i. vārdiem...
Tiem, kurus centos savirknēt rindās, centos pareizi, atbilstoši, iekšējiem procesiem, gadalaikiem un zvaigžņu stāvokļiem..
Nu bet protams, ka iekšējiem!
Kur es paliku?
Ak jā.
Es zinu! Es visu sapratu!
(kaut kā vairs nav tas)
"Pirms vēl zini, rodas iespaids, ka zini.." (autors neatcerams)

Bet es varu pačukstēt..
Man liekas, ka man ir vairāk nekā divas sejas (personības sejas, domātas)..
Es mēģināju skaitīt, bet man visu laiku jūk.
Ir tās kuras ir, ir tās, kuras domāju, ka ir, ir tās, kuras domāju, ka ir īstās..un vēl dažas, kuras pārmaiņām..
Varētu būt diezgan bailīgi pazust tajās, vai ne..
Tā arī neuzzinot, kura ir tā īstā, pazaudēt to..Varbūt.
Un pirms es zinu, man liekas, ka zinu, ka tas izskaidro atraugas, t.i. manu domu atspulgus vārdos, veiksmīgi neveiksmīgos..
Tās meklēja, meklē un meklēs, veidus, kā sadzīvot..
Un neraugoties uz to, ka atrod, pāri visam ir šī pastāvīgā paškritika, ideālisms jeb perfekcionisms, kuri neļauj apstāties un būt mierā ar to, kas jau ir sasniegts. Jo vienmēr taču var labāk..
Mans lāsts ir arī mana dāvana - es.
(Fuu, es tomēr vēl esmu dzīva..)
(Bet varbūt tā ir tikai temperatūra)
"Pirms vēl zini, rodas iespaids, ka zini.." (autors neatcerams)