Par ilgu kopā iets, zinot un apzinoties, ka par ilgu kopā iets..
Par iespējamu neiespējamais darīts, apzinoties, ka neiespējams tas..par ilgu, jā..par ilgu..
Kaut kā iegājās, kā likums, kā pienākums, kaut kā.. kā pieradums, kā izeja no bezizejas..šķita..
Viss tikai šķitums šķiet līdz brīdim, kad esi pārliecināts, ka šis šķitums ir vienīgā un īstā patiesība un citas nav un nebūs..
Līdz brīdim..
Kad acis uzmeklē citu..
Kāpēc tās uzsāk meklējumus..
Kāpēc tās meklē...
Kāpēc tās atrod..
Retoriski teorētiski.
Kaut uz brīdi, pabūt sev pašam tikai priekš sevis paša, būt sev un atzīt, cik neizbēgami, nemanāmi iespējams pazust citos..
Pazaudējot sevi..
Tad atrdodot apsolīt neizpildāmo, to pašu sevis pazaudēšanu citos..
Un kā tad ir ar sevis atrašanas, atkalredzēšanās, atgūšanās prieku..
Viss tikai šķitums līdz brīdim, kad kaut kam no visa šī šķituma piešķir īpašu statusu, nozīmi, vērtību..
Bet varbūt viss tikai šķitums šķiet, jo ir neremdināms gars, kurš ātri izdzīvo, kuram ātri apnīk, kļūst garlaicīgi un tas maina dekorācijas..
Viss tikai šķitums un "var jau būt"..
Ar ko gan citu var beigties visapieļaujošā, objektivizējošā, visuaptvertcentīgā sevis paša kalpa..murgi..