kaut es spētu to visu, kas man tur iekšā tā izņemt un izlikt un sakārtot..tā, lai pati varu saprast, kas esmu, ko vēlos..
es zinu, ka esmu kaut kas, kas mētājas pa visurieni, sarausta kaut ko kaut kur un cenšas salikt no tā kaut ko sakarīgu, kas izskatītos pēc cilvēka,
es esmu kaut kas, kam ir kaut kādi ideāli par cilvēku, kādam tam būtu jābūt un nespēdama būt šis cilvēks (traumu, gēnu, kosmosa un sazin kādēļ vēl)..

es atceros kā domāju par sevi pirms Viņa..un tad viņa laikā..un tagad..

vienmēr man nāk līdzi šī te sajūta, ka..nē..es neesmu tas, kurš dzīvos tā vienkārši..dzīvos pilnvērtīgi, pildot kaut kādas savas funkcijas..
ne cildinoši, ne pazemojoši, nē..es vienkārši neesmu tas..
 
es esmu kaut kas, kam vēl stāv priekšā apziņa par to, kas tas ir..apziņa, kas iespējams nekad nebūs pastāvīga vai pietiekama..
es visur un vienmēr, atkarībā no iedvesmas vai tās izsīkuma atrodu kaut ko..kaut ko par ko apsēsties un klusi šņukstēt vai nežēlīgi nolādēt to, vai arī degošām acīm spriedelēt būvējot smilšu, gaisa vai akmens pilis un debeskrāpjus..kas paliek kaut kur, vai nu tikai manī, vai arī kaut kā, kaut kur aizķeras kāda prātā, sirdī, acīs..un viss tas - nepastāvīgi..

es esmu un, iespējams, būšu kaut kas nepabeigts un nepabeidzams..visā savā krāšņumā, nabadzībā un nepabeigtībā..

ja ir iespējams intuitīvi sajust savu būtību, tad šis ir mans variants, kā es to jūtu..

es pavērošu, es mēģināšu piedalīties, bet attapšos atkal jau vērojot un mēģinot piepildīt sevi nepiepildāmo, pabeigt sevi nepabeidzamo..
vienmēr atgriezīšos pēc garākas vai īsākas pastaigas šeit, savā nesakārtojamajā nekārtībā, notupšos un turpināšu vērot..
un pārkārtošu un pārkārtošu, meklējot savu kārtību, savu nesakārtojamo kārtību, kas visu laiku tiek papildināta ar visādiem suvenīriem no maniem vērojumu un mēģinājumu ceļojumiem..šķirošu un šķiršos no vecajām nekam nederīgajām lietām, kas reiz tika rūpīgi stieptas iekšā un ilgi auklētas un pulētas..
es atbrīvošu vietu jaunajām, kas tik un tā ir pakļautas tam pašam liktenim..nokalpojušas savu tās pievienosies nederīgajām..
es kārtošu un pārkārtošu savu skatu torņa mitekli..bet tas nekad nebūs kārtībā tai pat laikā esot visādās kārtībās..
kāda saimniece, tāds miteklis..jo šīs saminieces būtība nav mitekļa iekārtošanā un pastāvībā..
tās būtība ir tās miteklis pats par sevi - skatu tornis - kuram ir paredzēta viena funkcija - vērojumam..

un es vēroju un mēģinu tāpat kā redzu kā citi dzīvo, bet skatu tornis ir un paliek skatu tornis, mana būtība..no tā arvien paveras jauni skati, jauni ceļi klejojumiem, ceļojumiem, meklējumiem pēc kaut kādām atbildēm, kuru jautājumi radās vērojot..

bet es vienmēr atgriezīšos, jo tās ir manas mājas, mana būtība - mans skatu tornis..

tā es jūtu sevi, savu būtību, savu likteni, savu manī, iespējams, jau sen ierakstīto dzīvi..
viss, ko es varu darīt sevis pašas labā ir pieņemt to vienreiz par visiem laikiem, nevis censties pārvākties citur un tēlot, atdarināt citu dzīvi..
tā turpinot es sevi padaru par gaužām nožēlojamu un nelaimīgu cilvēku, kurš jau sen ir tur kur tam jābūt..tikai nespēj samierināties, novērtēt to kas tam ir..jo skats taču paveras un paveras..
un, iespējams, arī tā ir būtība, nespēt samierināties....tik daudz vērojot un pētot, cenšoties izprast un mēģinot iemiesoties citā ķermenī, citā dzīvē..kāds gan tur var būt miers..

jā, mana nesakārtojamā nekārtība, nepiepildāmā nepilnība, nepabeidzamā nepabeigtība..nemiers ir mans miers..
mana laime un mana nelaime, mana svētība un mans lāsts..tā ir mana dzīve, tā esmu es, iespējams jau sen pieņemusi savu nespēju pieņemt sevi..nojaušot, ka tā mana būtība.


no šejienes man arī Viņu mīlēt lemts...mēģinot aizsniegt nesasniedzamo..varbūt pat mūžīgi...to rādīs mūžība...