Man riebjas tikai manas dzimšanas dienas..Tavas, es dievinu.

***

Traumētās bērnības sindroms, mīlestības trūkuma naids, neiecietības pārpilnības dusmu asaras..
Kā gan to var nodot, nevar taču, muļķe tāda..kas Tev lika domāt, ka var..
Nevar nodot sajūtas, kurām ir vēsture, tāla dziļa vēsture, kuras saknes ir pārāk dziļas un tālas..
Nevar saprast to, ko var tikai just. Kur nu vēl likt saprast, likt just, saprotot.
Muļķe.
Tiešā, vai pārnestā nozīmē, tas ir un paliek lāsts, lāsts pār dzīvi, kuru diez vai kādreiz uzlūkošu kaut kā "tikai"..
Tikai labi, vai tikai slikti.
Tas ir lāsts, skatīties no malas un nespēt ietekmēt, skatīties uz sevi un nespēt palīdzēt..
Tikai skatīties un zināt, ka "vajag taču tikai.."..

Tas ir tas pats stāsts par to bezdibeni, kurā nevajagot ieskatīties, jo tas varot ieskatīties Tevī...

Nevajag mēģināt iemīlēties tajā, kā mīlestību pēc tam nespēsi izturēt - tā ir ar sajūtām..

"I don't like the drugs, but the drugs like me." (Ai dont laik ze draugs, bat ze draugs laik me)

Es reiz iemīlējos vientulībā, bet tagad tā mīl mani un nepamet..nekur un nekad.
Es reiz iemīlējos skumjās, tagad tās mīl mani un nepamet, tāpat..
Reiz iemīlējos dusmās, tagad tās man ir vienmēr un visur klāt, pieķērušās..jo neviens tās nemīl..tām sava trauma..
Atstumtie biedrojas ar atstumtajiem, ar katrs sava veida atstumtību un tās izjūtu un atstumšanu.
Atstumtie ar atstumtajām izjūtām, emocijām un īpašībām, atstumjas un atstumjas..un skumst par to, ka tā nu ir sanācis.

Pasaki man, kas ir Tavi draugi un es Tev pateikšu, kas esi Tu.



Atstumtība ir mans lielākais draugs, vienmēr līdzās un vienmēr gatavs pieņemt.

Plate, vecā plate..cik jauka, tik apnicīga..