Mitotiskā Dalīšanās

Aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa!!!!!!!! nu pasakiet man lūdzu vietu, kur traki saniknots cilvēks var aiziet un izbļaustīties (vēlams pēc iespējas tuvāk Rīgai un centram)?!? Kur var bļaut uz visām pasaules netaisnībām un naivi cerēt, ka Viņas tevi sadzirdēs...
Kāpēc es vispār čīkstu? It kā man nekas netrūkst... Nauda? Jā, tās vienmēr par maz! Prāts? Hmmm... diskutējams jautājums. Draugu? Vai varbūt sapratnes? Jā, droši vien, jo tā jau bieži gadās, ka tieši mēs- tie jaunie un zaļie visvairāk sūdzamies par sapratnes trūkumu. Un nevar jau arī īsti saprast, ko meklējam...
Bet kā man gribas žēloties!!! Un kāpēc nē... Man ir apnicis mācīties un saņemt neatbilstoši zemu novērtējumu, man apnicis, ka cilvēki uzskata mani par nevērtīgu personu, tādēļ it viegli atsakās no manas klātbūtnes, man apnicis, ka visādi kretīni uzdrošinās aizskast mani fiziski un garīgi tikai tāpēc, ka viņiem tā iegribas, man apnicis, ka par mani spriež nemaz neiepazīstos, man apnicis, ka nemaz nevēlas iepazīt, man apnicis neizgulēties, man apnicis nezināt savu vietu, man apnicis, ka apkārt tik daudz zagļu- zog laiku, mantu, sirdi, uzticību... man apnicis... ļoti, ļoti... Bet vai man apnicis dzīvot? Nē, laikam tomēr nē, jo man ir iemesli dzīvot- neskaitāmi daudzi! Varbūt pat vēl vairāk nekā visi tie "apnicis". Tikai šoreiz ne par to, jo šobrīd gribu dusmoties un bļaut.

P.S. Un pelēkie zirņi tādēļ, ka man šodien no viņiem sāp vēders... [pilns komplekts, tā teikt]