Mitotiskā Dalīšanās

Viņš ir Nakts.

Vasara - karsta un tveicīga. Diena - nepielūdzami gara. Pilsēta - Nežēlīga un smacējoša. Guļu... savā vannas istabā uz grīdas, jo tā ir vienīgā salīdzinoši vēsā vieta mazajā, vecmodīgajā dzīvoklītī. Turklāt, skatoties uz tveicē kūpošajiem griestiem no šādas pozīcijas un sajūtot patīkami veldzējišo, vēso grīdu, rodas nosacīta miera sajūta. Gaidu nakti, gaidu Viņu...
Kad vakars jau lēnām sāk krēslot, es beidzot saņemos piecelties no grīdas. Locekļi kļuvuši stīvi, bet mute izkaltusi. Gribu padzerties, bet ūdens šķiet burbuļojošs un derdzīgs. Logu gan labāk vēl vaļā nevērt - dienas tveices radītā inde šobrīd varētu būt pacēlusies tieši līdz maniem ceturtā stāva logiem. Vēl nogaidīšu. Nolādēts! Manī rodas niknums un simtiem jautājumu - kāpēc jāgaida? Jūtos aizvainota - sāpes...
Vēl stunda... un vēl viena - manas dusmas pieaug, un, kad izdzirdu soļu klaudzoņu un klusus sitienus pie durvīm, īsti vairs nezinu, vai gribu atvērt.
Bet tur nu Viņš stāv. Viņš ir ieradies kopā ar nakti. Viņš ir mana Nakts - veldzē un nomierina. Kur pazuda naids, kur iekšējās mokas? Es tā vēlējos, lai Viņš cieš manu ciešanu dēļ. Bet nē, mani pēkšņi pārņem iekšējs, neviltots prieks, prieks par to, ka Viņš ir...
Tagad tikai pamanu, ka līdz šim esmu sēdējusi tumsā. Jau stiepju roku pie slēdža, kad Viņš mani apstādina ar liegu pieskārienu, paiet man garām, it kā es te nebūtu, un atver logu. Beidzot. Nu ir ieradusies Nakts.
Ārā vēl dzirdama attāla mašīnu rūkoņa, dunoņa, bet vienīgais, ko dzirdu es, ir Viņa elpa pie manas auss, kas aizslīd gar manu kaklu, un sirdspuksti, kurus sajūtu dauzāmies.
Nezinu, kā pēkšņi gulējām blakus, bet tam vairs nebija nozīmes. Viņš bija mani apskāvis it kā sargājot, kā nakts sargā mūsu mieru.
Viņš ir aizmidzis, un es - viņa azotē. Bet es neguļu. Veros ārā pa logu uz zvaigžņotajām debesīm un atkal jau domāju. Domāju par to, ko man nozīmē šis viss. Jā, man tā ir atpūta. Ne vairāk, ne mazāk. Var jau teikt - nožēlojami un zemiski. Bet es esmu citāda. Ja citi kliedz, kad viņiem sāp, un smejas, kad ir priecīgi, tad es, piemēram, nekad neesmu sapratusi, kāpēc nevar raudāt aiz laimes, vai pasmaidīt pat grūtos brīžos.
Pēdējais, ko redzu pirms iemigšanas, ir Viņš - tur Viņš guļ, un esmu pārliecināta, ka nesapņo. Viņš ir reālists ar savu darba dienu, nedēļu un brīvdienām.
Drīz uzausīs rīts, un mans laiks beigsies, bet Viņš atkal aizies. To gan es neredzu, jo baidos atvērt acis, baidos kļūt akla. Es labāk pagulēšu vannas istabā uz grīdas, līdz brīdim, kad varēšu atpūsties, baudot kontrastu burvību - Viņa siltais augums un Nakts vēsmas. Vai tā mūžīgi? Kas to lai zina, jo Nakts glabā daudzas mīklas. Viņš ir mana Nakts...