Mitotiskā Dalīšanās

Man negribas rakstīt par iemīlēšanos, mīlestību, kaisli, jo šobrīd prātā nāk tikai banalitātes, bet es nespēju klusēt, mani TAS grauž jau vairākas dienas, es jūtu tukšumu vēdera un haosu prātā. Ienīstu.
***
Kādēļ mēs mēdzam izmantot tos, kuriem esam svarīgi?
***
Es ilgojos pēc pieskārieniem no cilvēkiem kuri man pēc tam nemaz nebūs vajadzīgi. Nolādēts, kā man patīk iestāstīt sev neaptverami stulbas lietas... Es ticu, ka nav nekas ļauns pārgulēt, neko vairāk viens no otra neprasot. Es ticu, ka ir lieliski dot kādam cerību, ka var tevi iegūt. Es ticu, ka nav problēmu, ja vien prot noklusēt. Es ticu, ka ikviens cilvēks reiz atrod savu ticību...
Bet ko darīt, ja otrs tomēr prasa? Ko tad, ja ar cerību ir par maz un tā plēš sirdi vēl vairāk nekā bezcerība? Ko darīt, ja klusumu pārtrauc kliedziens, kas pāršķeļ mieru un svētlaimi uz visiem laikiem? Un ja nu ticība ir tikai nežēlīgs izgudrojums (nebūtu jau pirmā reize), lai mēs sajuktu prātā tās meklējumos?
***
Man grūti izdarīt pareizi, jo ne vienmēr "pareizi" sakrīt ar manām vēlmēm.




Kaut es biežāk zinātu ko vēlos...