Quem deus perdere vult, dementat prius

Šodien tā pa tiešo sajūtu: ja tev nav ne.. šitā.. kāviņutursauc.. aifouna (nu tas, ko var ar pirkstu bakstīt), ne pārprātīgi krutas webkameras, ne spogulenes, tad - tu vienkārši neeksistē. Tevis nav. Tā, pa vienkāršo. Ja tu nevari nobildēt to, ko tagad redzi, ko ēd, ar ko runā, par ko runā un kā izskatās tavs kreisās kājas mazais pirkstiņš, tad - saproti, tu nekam nederi.

Ja jūs zinātu, cik laimīga esmu, ka man nav nekā no tā visa! Kārtīgs, gruntīgs pogu telefons, dators, kuru, labi pacenšoties un pierunājot, var arī paņemt blakus gultiņā - un viss. Kādreiz jau ar to pašu ir par daudz.
Tomēr ir tik neaprakstāmi patīkami gaidīt, kad Tev piezvanīs, vai dzirdēt otra prieku, kad piezvani pirmais. Lūk, piemēram, es jau otro dienu gaidu, kad man zvanīs. Nezvana, nezvana... Bet tik un tā es jūtos priecīgi satraukta tā dēļ vien, ka - kuru katru brīdi... Man nepavisam nav svarīgi, vai zvana no podziņmobīļa, aifouna, planšetes vai, manis pēc, tāfeles. Nejūtos apdalīta, ja ekrānā neredzu sarunbiedru reālajā brīdī. Es vēl neesmu tik nejūtīga, lai nespētu sajust emocijas bez tā visa. Pareizāk sakot, manī vēl ir tik daudz cilvēcības, lai nepaceltu lietu statusu augstāk par saviem mīļajiem un sarunām ar viņiem.