Quem deus perdere vult, dementat prius

Jo vairāk darbu, jo lielāka stabilitāte.
Tomēr - jo vairāk darbu, jo mazāk (lai neteiktu - necik) laika patīkamajam. Laiks sev tiek atlikts un atlikts, un atlikts... Dusmas pašai uz sevi, bet no otras puses - kad tad vēl sakrāt tam ilgi gaidītajam atvaļinājumam, ja ne tagad?

Šī vakara noskaņojumu visspilgtāk raksturo, lūk, šī dziesma. Kā gan lai savādāk apraksta to sajūtu, kad visu mēnesi strādā kā zirgs (manā gadījumā - ķēve :D ), un apbalvojumā tiec pie tāda rēķina, kas teju vai sakrīt ar algas pilno apjomu? :/