Quem deus perdere vult, dementat prius

Revidējot sen aizmirstas lādes saturu, atklāju, ka tomēr neesmu izmetusi pamatskolas laikā ieviesto atmiņu kladi. Tas nu reiz ir īsts pērļu krājums. :D


*Pamatskolas audzinātāja ierakstījusi tiktiktik patiesu novēlējumu, ka aš pat gandrīz apraudājos lasot. Sentimentālā.
*Cilvēks, ar kuru vairs pat nesveicinos, reiz mani ir nodēvējis par savu labāko draugu...
*Divdomīgs novēlējums no bērnības draudzenes - "neej vakaros uz randiņiem". No vienas puses, rūpējas par manu drošību, no otras - saudzīgi "novāc" konkurenci... :D
*Pirmā sporta skolotāja ir vienīgā, kura ārkartīgi pacentusies ar fotogrāfijas ielīmēšanu.
*Vecākā māsa joprojām šķērsām pāri savam iesāktajam ierakstam ar parasto zīmuli atzīmējusi: AIZŅEMTS. Rezervācija ilgst nu jau kādus gadus desmit.
*Jau bērnībā esmu sapratusi, ka vislabākās dienas ir tās, kurās var atpūsties.
*Vislakoniskākais dzīvesvietas apraksts: Tev kaimiņos.
*Tolaik patiesi topā ir bijis Zīrupiņš - to, šķiet, lasījuši visi, izņemot mani. :D Toties es esmu lasījusi Hariju Poteru. Užas!

Lasu un domāju - kāds kompromitējošs materiāls! :D

Rīt briest kārtīgs lasāmliteratūras iepirkums.
Nr.1. = klasika jeb "Mūzikas Skaņas" vecajā formātā. Tīk man senu grāmatu papīra aromāts. Pievienotā literatūras vērtība.
Nr.2. = tematika jeb "Tējas" grāmata. Mācīšos uz tējošanu raudzīties savādāk kā uz vienkārši lapiņu čupiņas iebēršanu krūzē. Lai gan jau skatos uz to citādi. (Visas melnās un zaļās tējas nobāl un ielien stūrītī nokaunēties Rooibos tējas priekšā - tā ir nepārvarama atkarība.)

Tas ai-buks gan ir viena laba vieta - itin sekmīgi var atbrīvot plauktu no vecās literatūras un tikpat veiksmīgi to piepildīt ar jaunām vērtībām.