Quem deus perdere vult, dementat prius

Kaut kāds sentiments.
Pēdējās dienas arvien biežāk un vairāk atmiņā uzpeld neizsakāmi dzīvas epizodes no laikiem, kad vecvecāki vēl bija dzīvi. Ziemassvētku pīrāgu un piparkūku cepšanas maratoni, agrās brokastis pus6os (jo "meitiņ, tā tak visu dzīvi var nogulēt!"), pankūku žonglēšanas māksla, koka karošu un lāpstiņu darināšanas noslēpumi, velogonkas pagalmā, gājieni uz ābeļdārzu ogās, cūku bēres, olu meklēšana kūtiņas visos iespējamos un neiespējamos kaktos, opapa dāvinātās lelles Rozija un Lillija, "ak, Tu, veciņais!", "tāda ir dzīve", pusnaktī un pilnīgā tumsā pieņemtās kaimiņu meitiņas dzemdības, "Dadzīīīī!"...
Un vēl tik daudz kā cita, ko pat visu nav iespējams uzskaitīt...

Viss. Neizsakāmas ilgas.