un atkal jau aizdomājos. aizdomājos par piedošanu un līšanu uz vēdera. cik daudz attiecību nav izjukušas bezjēdzīgi, jēdzīgi un nejēdzīgi? un ja nu sākt no sākuma ir labāk nekā aizmirst un iet tālāk... kas liek tā domāt? skatījos uz sevi, esmu tikusi savā dzīvē pie nejēdzīgi beigtām attiecībām, bet mistiskā veidā esmu piedevusi, esam sākuši no jauna un atkal izbeiguši to visu. es teiktu jēdzīgi. man mana otrā iespēja bija,lai es saprastu, ka tā vajag, ka neesam viens otram radīti. gribējās man to punkta sajūtu. vakar aizdomājos par vēl kādu otro iespēju, bet meklējot iemeslu atdūros pret jūtām un kad ir jūtas, tad ir sajūta kā līst uz vēdera otra priekšā un teikt ņem mani atpakaļ, tas jau nekas, ka otram arī varbūt sirds sitas straujāk, sajūta vienalga ir tāda un, ak, lepnums ir ķieģelis ceļā vai labākajā gadījumā guļošais policists. Mēs nelienam uz vēdera pat ja to ļoti vēlamies. ķīnieši teiktu "negribas seju zaudēt". un es ne jau tikai par sevi...