Es biju domājusi, ka esmu pāri šim posmam, kad mulstu no vīriešiem, bet redz, ka nē. Ir kāds jaunēklis ar brūnām acīm. Lai an viņš nēsā brilles, kas parasti ir kā aizsargi/žogs starp cilvēkiem, es jūtu viņa skatienu izurbjamies cauri manām acīm un iežurnālējamies manās smadzenēs. Un tādos brīžos es spēju tikai stulbi smaidīt un klusēt.

Man gan ir teorija par to, ka es vienkārši esmu savaldzināma ar brūnām acīm, kas šķiet ir retums... Manai vidusskolas mīlestībai arī bija skaistas brūnas acis un viņa skatiens mani vienmēr padarīja mēmu un paralizētu. Ak, atmiņas.