Pastaigājoties pa Rīgas centru pamanīju vīrieti, kurš ēda piparkūku. Man palika viņa žēl. Kādēļ? Man likās, ka viņš nozog sev Ziemassvētkus. Piparkūkas piederas tikai tiem un ēdot piparu cepumus vasarā, mēs nozogam sev to īpašo sajūtu. Es aizdomājos, ka mē sto īstenībā daram visu laiku, nozogam sev īpašos momentus, padarot visu sev tik pieejamu, sākot kaut vai ar piparkūkām un jāņu sieru viscaurgadu un beidzot ar iespēju sazināties ar cilvēku jebkurā laikā, nosūtot sms vai piezvanot. Kas padara svētkus, tikšanās reizes tik īpašas tagad,kad visu var dabūt, kad vien iegribas?