Sievietes ir greizsirdīgas būtnes un ne tikai uz saviem vīriešiem, bet arī dzan uz savām draudzenēm, jeb citām sievietēm, ar kurām sazinās, lai socializētos (dažas pat tikai ķeksīša pēc to dara, bet par to citreiz)... greizsirdība uz citām sievietēm ne reti noved pie pakaļskriešanas, it īpaši to var attiecināt uz to, kā atrast vīrieti (iespējams tas strādā arī vīriešu frontē). Paziņa atrada savu otro pusi čatā, es ar metos iekšā un čatoju uz nebēdu, cita klubā iepazinās, nu ko? ballēsimies, tb, ptfu, nīksim pie bāra letes ar izmisīgu skatienu, nolaimējās kādai ar ārzemnieku aiz robežām, ok, emigrējam. Ka tik dabūt, ka tik kaut kā neatpalikt un visiem izrādīt,ka ir. No malas skatoties uz šīm sievietēm/meitenēm šķiet, ka viņas pat īsti nezina, ko vēlas, zin, ka vajag radījumu ar pautiem, jo tā tak tam būtu jābūt. Varbūt vispirms ir vērts apskatīties uz sevi, sakārtot sevi un tad ļauties un atrast savu personīgo ceļu pie MR ĪSTĀ un VIENĪGĀ. Cita cilvēka dzīvota dzīve nav dzīve. Un varbūt dažkārt vienkārši nedaudz piemirst to vājprātīgo vēlmi atrast kādu, jo šķiet, ka tieši tas izsmisums vīrieti atbaida un sievieti pašu padara samākslotu.

Kāds kaifs staigāt kailai pa dzīvokli,kurš ir otrajā stāvā un kuram visi aizskari vaļā! ES ESMU DZĪVA - lūk sajūtas!