| Zēns |
Mar. 21st, 2006|11:28 pm |
Kāja uz kaut kā paslīdēja, un Zēns, zaudējis līdzsvaru, iešļūca alā.
Zēnu sauca Roberts(tas tā-starp citu). Viņa gadu skaits lai paliek
noslēpums, jo tas tomēr ir mainīgs lielums, tāpēc var rasties zināmas
nesaprašanās. Bet tātad - zēns bija paslīdējis uz eža(parasts
ezis ar adatām uz muguras un ne tikai) muguras, noberzis savas
dubļainās pēdas līdz asinīm(botu viņam nebija) un lēnām slīdēja alā.
Vai bija jau ieslīdējis. Arī tam nav nozīmes. Viņš piecēlās kājās,
kārtīgi nolamājās(nē, viņš nebija neaudzināts, vnk viņam patika
lamāties) un sāka domāt pa alas izpēti. Jā, cits varbūt būtu centies no
tās izkļūt, bet Roberts bija no tiem, kuriem nekad nesanāca izkļūt,
tāpēc viņš vairs īpaši nepūlējās. Ieskribelējis alas sienā: *Te bija
Robis*(nu, tas pieder pie lietas) viņš aizdedza šķiltavas(tās pa 15
sant.) un beidzot sāka kustēties uz priekšu. Izrādījās, ka ala ir
samērā īsa, tāpēc viņš drīz vien nonāca galapunktā, tb alas
sākumpunktā. Un tur viņam vajadzēja kaut ko ieraudzīt. Jo Kāda velna
pēc lai viņš elsdams rāpotu tos sasodītos 18 metrus(šeit gan mums jābūt
precīziem), ja galā nekā nav? Bet diemžēl piepildījās ļaunākais: ala
bija tukša kā izslaucīta. Tas Robertu šokēja. Viņš sāka domāt, varbūt
ņemt un nomirt, lai piepildītu alu. Ar sevi. Bet tā kā viņam bija bail
mirt, šo ideju viņš atmeta. Nākamā iespēja būtu alu vienkārši aizbērt.
Bet tad alas vairs nebūtu. Visbeidzot viņam radās labāka doma - iemest
alā ezi, kurš tāpat bija pa pusei samīts, un labāks pielietojums viņam
šaisaulē laikam nebūtu atrodams. Un tā nu Roberts, piepildīdams alu(ar
ezi), atņēma tai iespēju tapt piepildītai ar kādu kā viņš, kurš par to
rūpētos. Diemžēl.
Bet nospļauties par alu, kas gan notika ar Robi? - Nekas nenotika, viņš
turpināja savus klejojumus(šoreiz viņam izdevās izkļūt, jo viņam bija
jāpaņem ezi, kurš vāļājās netālu no alas ieejas, lai ar kāju iespertu
to alā(nu necieta viņš dzīvniekus)) pa mežu, iekrita arī citās alās.
Piepildīja tās ar meža dzīvniekiem. Un jutās laimīgs. Tomēr nekādus
secinājumus par savu rīcību viņš neizdarīja. Tos viņa vietā izdarīja
lacis, uz kura Roberts pēdīgi paslīdēja, un ar kuru pēc tam
mēģināja piepildīt kādu tukšu alu. Tā arī mežs palika tukšs. Ne zvēru,
ne labsirdīgā nezvēra Roberta, tikai lācis un alas. Piepildītas.
>
|
|