Trakākais manā darbā ir iespēja nokāpt bik zemāk un iegūt savā rīcībā gardāko veģetāro picu, kādu esmu ēdusi, vai garšīgu kūciņu..
Trakākais tādēļ, ka vakaros regulāri mana roka sāk burtiski trīcēt virs tel.klausules, lai to nepaceltu un nepasūtītu sev kādu gardumu, kuram aizskriet pakaļ.

Tad nu lielāko ties es izturu ar domu, ja no rīta svars nerādīs mazāk, tad gan vakarā to picu apēdīšu, bet šovakar tomēr vēl pacietīšos.

Tas slieksnis 66-65 ir mans mūžīgais iestrēdziena cipars, kuram nekādi netieku pāri. Tā bija jau rudenī un tagad ir atkal- nolāpītā dz.d. Cielaviņa!!! Brīdī, kad būšu zem 65 svars atkal smuki ripos, bet tagad tikai mokas, cīniņš un pacietību!!!