Atmiņās...
Savā mazpilsētā esmu viena, tāpēc pilnībā izbaudu vientulību...šoreiz pat vēlamu :)
Patiešām sāku novērtēt māju sajūtu, jo nekas nevar būt labāks par gulšņāšanu pagalma zālītē vai uz laipiņas pie dīķa. Mani nomierina skats, kas paveras pie manas mājas. Šajā brīdī iedomājos, kā M. teiktu kko par Āfrikas bērneļiem, kuriem nav pat dzeramā ūdens, bet mani vecāki man sarūpējuši patiešām ideālas mājas, kuras es nekad negribētu pazaudēt...
Nesaprotu, kas mani tik ļoti pievilka Rīgā, jo tā ir pilsēta, kas man nu galīgi vairs nepatīk...Iļģuciems pavisam noteikti. Reāli Rīga mani attālināja no daudziem draugiem, kas tagad sēž 4 sienās un kko moka sesijai, un tikai manas centības dēļ retu reizi sanāk satikties. Esot vienai, ļoti sanāk gremdēties atmiņās. Piemēram, vakarpusē braukājos ar velosipēdu un redzēju, kā mana pilsēta zaļo. Pilsēta, kurā ar mani notikušas tik daudzi neaizmirstami piedzīvojumi... Sapratu, kas mana paaudze jau ir nomainīta un atkal gribēju savus "saldos 16". Vienīgi tagad, manuprāt, es darītu daudz ko citādāk, kaut gan varbūt arī nevajadzētu...Tad likās, ka tik daudz kas vēl priekšā, bet tagad savos 19 šķiet, ka viss ir apstājies. Ārprāts, briesmīgi uz filozofiju pavilka (laikam mana pirmā tāda uzdrīkstēšanās internetā), bet ļoti gribas tās sajūtas izlikt uz āru. varbūt tas viss tāpēc, ka nevaru atrast darbu...tā kā nedaudz dzen panikā, jo man ir konkrēti mērķi, ko dzīvē gribētu sasniegt, bet citreiz bail, ka nebūšu pietiekami mērķtiecīga. Varbūt tās ir nesaskaņas vai attālināšanās no man tuviem cilvēkiem....mhm...laikam vienam palikt kaitīgi, jo drūmais uznāk...
Tomēr priecājos, ka saule beidzot cepina un ik dienas kļūstu aizvien brūnāka. Sev par pārsteigumu 17. maijā (kas priekš manis ir ļoti agri) atklāju peldēšanas sezonu un jutos fantastiski...arī ūdens bija lielisks. :))
P.S. Dziesma ļoti atgādina bezrūpīgos vidusskolas gadus, kad neapjautu, ka viss tik viegli nemaz nenāk.
Jauku dienu, mīļās! :*
I.
Patiešām sāku novērtēt māju sajūtu, jo nekas nevar būt labāks par gulšņāšanu pagalma zālītē vai uz laipiņas pie dīķa. Mani nomierina skats, kas paveras pie manas mājas. Šajā brīdī iedomājos, kā M. teiktu kko par Āfrikas bērneļiem, kuriem nav pat dzeramā ūdens, bet mani vecāki man sarūpējuši patiešām ideālas mājas, kuras es nekad negribētu pazaudēt...
Nesaprotu, kas mani tik ļoti pievilka Rīgā, jo tā ir pilsēta, kas man nu galīgi vairs nepatīk...Iļģuciems pavisam noteikti. Reāli Rīga mani attālināja no daudziem draugiem, kas tagad sēž 4 sienās un kko moka sesijai, un tikai manas centības dēļ retu reizi sanāk satikties. Esot vienai, ļoti sanāk gremdēties atmiņās. Piemēram, vakarpusē braukājos ar velosipēdu un redzēju, kā mana pilsēta zaļo. Pilsēta, kurā ar mani notikušas tik daudzi neaizmirstami piedzīvojumi... Sapratu, kas mana paaudze jau ir nomainīta un atkal gribēju savus "saldos 16". Vienīgi tagad, manuprāt, es darītu daudz ko citādāk, kaut gan varbūt arī nevajadzētu...Tad likās, ka tik daudz kas vēl priekšā, bet tagad savos 19 šķiet, ka viss ir apstājies. Ārprāts, briesmīgi uz filozofiju pavilka (laikam mana pirmā tāda uzdrīkstēšanās internetā), bet ļoti gribas tās sajūtas izlikt uz āru. varbūt tas viss tāpēc, ka nevaru atrast darbu...tā kā nedaudz dzen panikā, jo man ir konkrēti mērķi, ko dzīvē gribētu sasniegt, bet citreiz bail, ka nebūšu pietiekami mērķtiecīga. Varbūt tās ir nesaskaņas vai attālināšanās no man tuviem cilvēkiem....mhm...laikam vienam palikt kaitīgi, jo drūmais uznāk...
Tomēr priecājos, ka saule beidzot cepina un ik dienas kļūstu aizvien brūnāka. Sev par pārsteigumu 17. maijā (kas priekš manis ir ļoti agri) atklāju peldēšanas sezonu un jutos fantastiski...arī ūdens bija lielisks. :))
P.S. Dziesma ļoti atgādina bezrūpīgos vidusskolas gadus, kad neapjautu, ka viss tik viegli nemaz nenāk.
Jauku dienu, mīļās! :*
I.
Nedabūji tad tomēr to darbu bārā? :(
Piemēram, Tevi es neredzu vispār vairs1 :p