[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
| Decembris 20., 2004 | |
|---|---|
| 08:37 [Link] |     Par to es domāju šorīt braucot uz rīgu. Cilvēki ir negodīdi paši pret sevi viņu nekad negrib uzņemties ne par ko atbildību, ne par lietā, ne par dzīvniekiem un cilvēkiem ko pieradina pie sevis. Domājams ka tās zudums varētu būt saistīts ar mūsdiernu starujo laiku, bet visu vainu novelt tikai laikam ir muļķīgi. Es varētu izšķirt vairākus atbildības veidus: 1. pēc vecuma 2. pēc iespējamā saprāta 3. pēc sirdsapziņas Visštruntīgākākā no visām ir 1. jo tā ir sarežģita bet citkārt var būt arī patīkama. Piem. pēc vecuma varēt būt attb, kas saistīta ar sexu, jo tas tiešām uzliek daudz "pienākumus", jo ir jādomā ar galvu. Nākamā no ši punkta izrietoš lieta ir vecāku attb., diemžēl dauzdi vispār nekad un nekur nav izjutuši to no citiem un arī paši nespēs to izjust. Ja vismaz lielākam vairākumam būtu šāda izjūt tad bērnu namos nebūtu tik daudz bērniņu, kuri ir bez vecākiem, jo kā vecāki paši to definējē (daudzos gadījumos, bet ne vienmēr, jo tur ir arī bērni kuriem vecāki ir miruši) tas bija misēklis. Bet attb. pēc sirdsapziņas ir visbrīnišķīgākā, jo tā pati liek par kādu rūpēteis un dod patīkamu sajūtu, ka kādam esi vajadzīgs. Un šo novēlu visiem. Garastāvoklis:: (ir doma) |
confused