budža domēnu vācelīte

es naktī sapnī sacerēju dzeju, pamodos, pacēlu galvu un noskaitīju pati sev to dzeju, patika, papriecājos un sapratu, ka tā ir mana zīme manām šaubām, nopratu un iztulkoju kā labu zīmi un atkal aizmigu.

neko neatceros, kā tur tā dzeja bija, bet iekšās laba sajūta. arī par zīmi.