budža domēnu vācelīte

melna greizsirdība un aidomas iedēsta savu melno dakti mīkstajos smadzeņu audos, un tad pat dienas gaisma ir tumša. visi prieki tumšā gaismā rādās, aptumsoti.
dusmas uz viņu, dusmas uz sevi. uz sevi tāpēc, ka neizdzēsu, neatšuvu, nenoraidīju, neignorēju un nepametu pirmā tās divas noteikti reizes, kad jutos pilnīgi aplami, braukdama ciemos. bet, attaisnojot sevi, saku, ka es nevarēju atturēties pieredzes. jo, lets be frank, tu man tiešām atgriezi nedaudz ticības mankind un ar tevi bija citādāk un bija ļoti jauki. un, protams, protams, protams, es nevarēju neizmantot tavu terasi. ak, ak, ak. kā jau teicu - es vēlos kaut es kādreiz spētu mīlēt kādu (cilvēku) tā, kā mīlu tevi, amsterdama.
nu jā, bet, kā jau teicu, ļoti nepatīk, kā viss ir izgaismojies jeb, precīzāk sakot, satumsis manās viegluma sajūtās. stulbais cūka. vainoju tevi. jo vienkārši nesaprotuuuuu.
un atkal man palika krekls. bet tāds laiakm ir pattern ar tiem, kas par mani jaunāki.
jā, jaunāki man neder.