budža domēnu vācelīte

Man ljoti, ljoti patika Viduslaiku sveetki! Taa bija mana vieta - starp simtiem viduslaiciigi teerptiem kungiem un leedijaam, kalpiem, tirgonjiem, beerniem un ubagiem. Taa atmosfeera, taa muuzika... Jau pirmajaa reizee, speeleejot Misteerijas, man uztraukums nebija nekaads. Jau pirmajaa reizee zinaaju, ka gribu speeleet veel un veel. Skatuvi no publikas shkjiira labi ja 2 metri, bet sajuutaas tur bija siena, kas atdaliija ikdienu no 10cm virs zemes. Ja tik kaads pieskaartos, trauslais teaatra burbulis paarspraagtu... Veejsh, lietus un saule - nevis paraadiibas, bet fons, gaismas un skanju un spec efekti. Mani burviigie (tomeer VISI kaa viens!) koleegji + Dainis un Pekjka - kaa es veelos veelreiz ar jums speeleet!!! Un kaa es veelos sadot Krisham pa galvu par to, ka vinjsh tik ljoti kautreejaas (ak, veel mazais idiots, kas baidaas "man kaa citiem") no sevis zekjubiksees. Ak, ak, ak. Un taa dazhbriid tik ljoti briivaa tuviiba mani mulsina un es aizmirstos - man liekas, ka TAA ir bijis visu laiku un ka taa tam arii buus buut. Dies' nedod! Ir tik ljooooti gruuti (ak, cik gruuti ir raxtiit gruuti) nolaisties uz zemes un pateikt sev - taa bija tikai speele, mees izlikaamies un tikai dariijaam, ko lika.