budža domēnu vācelīte

rit augusta pēdējās dienas. pārējās augusta, kā arī jūlija un jūnija dienas pavadītas darbā. bē, bē, bē. nav sajūtas, ka bijusi vasara. jāstrādā par skolotāju!

uz skolu ne gribas, ne negribas. kaut kas tur būs stilīgi, kaut kas nebūs (pavisam noteikti - gada projekts).

vēl es sapratu, ka man patīk rudens. patīk tuntulēties un rūpēties, lai būtu silti. patīk siltināt un sakārtot. kaut kāda romantika man ir tajā rudenī. augusta beigas jau man saistās ar rudeni un ir tā, kā Viļa Senču aicinājumā - gribas norauties no ķēdes/tagadnes un skriet atpakaļ. vispār varētu palasīt Vili (dot atvaļinājumu Dž.K.).

šodien paliek 2 gadi, kopš pie mums dzīvo Princese Guste! tik stilīgi, ja tā padomā:) es mīlu to mazo, balto desiņu:* vispār daudzkam paliek 2 gadi, arī ja tā padomā.

dijāna bija pie manis. tas bija stilīgi. kā ievilkt plaušās gaisu pēc ilgas uzturēšanās zem ūdens. jā, jā, tik daudz man tas nozīmē. un es neteikšu atkal, ka gribās uz skolu. aizdomas, ka tā nav labi - visu laiku ar skatu pār plecu.

bet dijāna ir stilīga. un citādāka (savādāka viņa ir bijusi vienmēr, to nav vērts rakstīt:D ). viņa vairs nevelk meža cirtēju kreklus un pelēki-sārti-balti strīpotās bikses. viņai ir cits - pilsētas stils. lauķi palika laukos. bet gan jau ka es tāpat kādreiz ar viņu aiziešu uz diseni slaucēju-gotu tērpos (ar čehovu uz muguras vēnas pagraizīt:D ). un vēl dijāna uzvedās kā pieaugušais. un vispār - man laikam prieks, ka saldpupa ir prom. tas nebūtu labu galu ņēmis. tagad dijāna ir liela.

es sev, sākot ar rītdienu, uztaisīšu atvaļinājumu. vēl man ir jauna dienasgrāmata (gandrīz nomiru, kamēr sataisīju). jaunas drēbes gan vairs negribās pirkt - nepaspēju visas un visādās kombinācijās uzvilkt.

kāda pašlaik ir lielākā traģēdija dzīvītē- tā pati jau laikam. un vēl tas, ka Valdis (40 gadīgs priekšnieks) man stāsta, kā viņu baidījuši milzīgi zirnekļi, ejot pirtī :D

Māra Āriņa, vai Tu maz zini, cik daudz man ir jāpateicas Tev par dažādām noskaņām, ko radīji mūsu agrākajā kopīgajā istabā, un kuras es tagad tik krasi un dziļi jūtu?! Tu iepazīstināji mani ar Regīnu S. Tu devi man to vidi, kurā es gaidīju, degu un kusu. Kurā mēs, tie mēs, bijām vienoti. Vidi, kura man toreiz bija pagaidu krātiņš, vietu, kur uzņemt lidojumu, kur gatavoties, lai atkal atsāktos. Es visu atceros tā, it kā tepat – aiz muguras tas man stāvētu. Aizkari, sarkanie aizkari, kas tikai nedaudz piesedza ceļu no Rīgas, eglīšu lampiņas, kas piedalījās manos sapņos un solidarizējās ar mani brīžos, kad nepielūdzami tuvojās rīts, bet mans mājas darbs bija tikai pusē. Mūžam degošās sveces. Kūpošie vīraki un Tavs teiciens „tā esmu tikai es”. Man patika tur atnākt un apzināties, ka man te ir tikai jāuzturas pāris vakari un tad es skriešu, metīšos pie Tevis pa galvu, pa kaklu!!! Tā istaba iemiesoja manas ilgas pēc Tevis.
Tagad tur vairs nedzīvo neviena no mums. Ak, cik gan daudz tādai viena kopmītņu istabiņai nav jāpiedzīvo. Kādi likteņi, satikšanās un šķiršanās. Un arī mans un Tavs tuvums.