man ir sajūta, kas neatstājas, tikai nozūd, lai atkal parādītos tajos brīžos, kad esmu uz mirkli priecīga. un tad es paskatos uz sevi no malas un kāda pretīga iekšējā balss man saka :"Eu, bet šitais, par ko tu tik ļoti līksmo, nemaz nav forši. atjēdzies un esi reāliste!" un mans es to ņem vērā, un vienā acumirklī palieku reālistiska, skumja, tāda kāda vienmēr. bezcerīgi, jo tā laikam būs vienmēr.
vajadzētu vairāk smaidīt, jo lat.val un lit. skolotāja man šodien vēlreiz ieteica pasmaidīt.
nu saņemat:
:)))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))
šitais ir tizli.