"...Mani par laimīgāko vīrieti, tas ir skaļi teikts! Tur jau ir vairāki kritēriji, lai es kļūtu par laimīgāko pasaulē. Un skaties nenogrimsti vai neuzraujies uz kāda vulkāna vai lavīnas, ja jau es esmu tava pasaule. Atceries, pasaule nav stabila - tā mēdz sprāgt un grimt! Skaties, ka nepaķeru līdzi. Vai nāve ir tā, ko tu gribi..."
Jā, tā nu reiz bija - es biju bez gala laimīga un vēlējos, lai arī viņš tāds būtu...taču tad lidoja lavīna un vulāns atdzīvojās, pārsedzot mani ar biezu lavas kārtu...dedzinoši biezu...tad nāca ūdens un visu aizskaloja...gandrīz visu...atmiņas ūdens nespēja aizskalot...Reizēm pati brīnos - nu no kurienes rodas šīs nepārvaramās jūtas, ko mēs, cilvēki, dēvējam par mīlestību? Kāpēc tās sākas un tad beidzas? Un nav izdibināms, kad atkal tās mūs piemeklēs...ak, tā ir tikai spēle...Dievs izmet kauliņus un mēs tiekamie un iemīlamies...bet tad seko nākamais metiens - un nu jau mēs šķiramies...Dievs, kāpēc tu ar mums tā spēlējies? Kāpēc?