brunais

brunais @ 14:16: Rallija atskaņas Bērziņa vārdiem.
Viens no fantastiskākajiem man zināmajiem vārsmotājiem par ralliju izteicies šādi.

Reinis Bērziņš

Klausieties, vecie maitas, Jūs nevarat iedomāties ar ko es kopā braucu no Bajāriem uz Ciemupi – ar visvisvisvisvisvecāko rallistu pasaulē, par viņu vēl vecāki ir tikai viņa vecāki, kas dzīvoja Ropažos un ganu gados vizinājās pa Jugliņu ar cūku silēm, un, protams, smagi koda, tikai vēl nenojauta, ka tas, ko viņi dara ir nekas cits, kā pats „ĢEORALLIJS”, oho, tik tiešām!!!!!

Dainis Ozoliņš, šis paleo-rallij-zaurs, arī brauca ar velosipēdu atpakaļ no vecāku mājām Ropažos uz savu māju – Ogrē, viņš ir astronomijas skolotājs un bijis pat Premjera padomnieks izglītības jautājumos. Viņš tad izstāstīja, kā bijis padomju laikos – nekādas kārtības tāpat nav bijis, visi koduši tieši tāpat kā tagad (bet viņš jau nevar iedomāties, kā to dara tagad), rallija organizatoru vidū bijis pilns ar čekistiem (bet viņš jau nezina, ka tagad arī - no CIA un no Mossad), un visi viņi bijuši forši džeki. Pēteris arī jau stāstīja par patieso cirvja stāstu – viss notika ūdenstūristu klubā – pagrabā zem kinoteātra „Lāčplēsis” (kur vēl nesen bija „Kino 52”), esot sametušies, sastrīdējušies, arī visi bijuši forši džeki, bet viens airētājs otram iesitis pa galvu ar cirvi, nonācis slimnīcā, mūsdienās – vesels kā rutks, bet vaininieks – nosēdējis ilgus gadus cietumā – ja viņš sēdētu vēl šodien, tad nav šaubu, ka mums jaunajiem būtu viņš regulāri jāapciemo – visģeogrāfiskākais ļaundaris. Toties rallijos patiešām neviens nekad nav bijis ne sacirsts, ne noslīcis.

Dainis Ozoliņš arī bija tas pats, kas vadīja airētāju grupas uz Sajānu un Altaja upēm, viņš atcerējās Anetes tēvu Mārtiņu un lika pasveicināt. Tā mēs braucām katrs pa savu ceļa pusi un apmainījāmies ziņām – kā bija toreiz, kā ir tagad.