Below are the most recent 5 friends' journal entries.

Tuesday, June 30th, 2026
alefs	4:16p	Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis. Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes. Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu. No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli. Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts. Fakjū, volvo. (6 Comments |Comment on this)
Saturday, June 27th, 2026
black_data	7:34a	Touch It (Deep Remix) Suvenīru veikala guvums. https://www.youtube.com/watch?v=82PsUyCKuUc (Comment on this)
black_data	7:20a	Jo vairāk es sekoju dažādām demokrātiskām sistēmām dažādās valstīs, jo ciniskāk par tām es jūtos. Ja tas viss ir jānonivelē līdz vienai frāzei, tad demokrātija ir tikai un vienīgi veids kā kādam uz laiku iegūt varu nevardarbīgā veidā. Kas, protams, arī nav zemē metams sasniegums, ja pie tā izdodas pieturēties. Visas tās runas par vērtībām, tiesībām un kompromisiem ir gandrīz korporatīvā bulšita līmenis. Turpinot analoģiju, jā - valsts ir drusku labāka par korporāciju, kas tev maksā algu. Tāpat kā korporācija, valsts var būt spektrā no pieņemamas līdz klaji neciešamai. Arī korporācijā tev var būt labi kolēģi, sociāli ekonomiskie labumi, un viss tas, kas tev dod iespējas komfortā pavadīt no korporācijas brīvo laiku, bet dienas beigās kopējo klimatu nosaka kaut kādi abstrakti indivīdi, kuriem tu kā indivīds neinteresē. Attiecīgi arī demokrātijās politiskā karjera pārāk neatšķiras no korporatīvās karjeras, un cilvēku individuālās intereses var nesakriskt ar valsts interesēm, un viedokļi un priekšstati par šīm dažādajām interesēm bieži vien vispār ir kaut kāds trešais mainīgais vienādojumā. Vai mēs varam labāk, es nezinu. Drošvien tik ilgi, kamēr mēs varam nosargāt visas institūcijas, un tas viss nepārvēršas distopijā vai fiziskā vardarbībā pret pilsoņiem, ir ok. Visas citas vardarbības formas - emocionālās, ekonimiskās un verbālās - kā mēs redzam ir norma. Un lielā atruna šinī visā ir tā, ka atšķirībā no politikas, par sociālo aktīvismu es tādu cinismu neizjūtu. Katra individuālā aktīvista motīvi var būt atšķirīgi, un ne visas tā izpausmes es uzskatu par veselīgām, bet es tagad neiešu nosodīt to, kā katrs ir nolēmis pavadīt savu laiku uz šīs planētas. Tu vari iztērēt savus tūkstots rūpju kredītus uz desmit cilvēkiem, bet vari izdalīt pa vienam tūkstos cilvēkiem. I'm not a boss of you. (Comment on this)
Friday, June 26th, 2026
black_data	7:31a	Pasaule varētu drusku nomierināties ar to gaisa kondicionēšanu. Līdz šim man bija priekšstats, ka Āzijā ir maniere pārspīlēt ar kondicionēšanu, tādējādi mēģinot izpatikt baltajiem tūristiem. Izrādās Lielbritānija ne ar ko nav labāka. Tikko Londonā ārā bija tuvu pie četrdesmit grādiem, bet daudz kur "iekšā", kas ir ne tikai veikali, bet arī vilcienu vagoni, bija pat padsmit grādi vēss. Vēss. Auksts! Tā ir lieliska kombinācija, kad ārā ir iespaidīgi karsts (neizlikšos, ka karstums mani tik ļoti nomocīja, lai es izmantotu "stiprākus" vārdus), un tai pat laikā mani labākie draugi ir pretsāpju un pretsaaukstēšanās medikamenti. Par loģiku kurināt nost energoresursus, lai cīnītos ar klimata pārmaiņu sekām, es nemaz nerunāšu. (2 Comments |Comment on this)
Sunday, June 21st, 2026
begemots	9:53p	Et tu Jim Interesanti. Droši vien klasificējas kā herētiķis, bet, nu, ne par to stāsts. Modern Christianity is largely Pauline Christianity. That statement is not an attack on Paul. It is simply a recognition of history. The central creeds of Christianity contain remarkably little of the ethical teaching of Jesus. They are overwhelmingly concerned with metaphysical claims about his nature, death, resurrection, and cosmic significance. The Sermon on the Mount, the parables, the radical inversion of power, the critique of religious authority, and Jesus' vision of the Kingdom of God occupy surprisingly little space within the doctrinal architecture that eventually emerged. You cannot pin Christianity on Jesus. Christianity as we know it is the product of a long historical development, and no individual shaped that development more than Paul. Paul's letters were written before the gospels and became the earliest documents of the New Testament. It is entirely possible that the theological categories Paul employed influenced the writers of the synoptic gospels themselves. By the time orthodoxy emerged, Paul's interpretations had become woven into the very fabric of Christian thought. Western Christianity, whether Catholic or Protestant, is fundamentally Pauline in its assumptions and structure. I suspect Jesus and Paul would have had profound disagreements. Jesus was a brown-skinned Jewish teacher announcing the Kingdom of God and overturning conventional notions of purity, power, and religious status. Paul, shaped by his own Pharisaic training and his encounter with the risen Christ, developed an elaborate theological framework that interpreted Jesus' death through sacrificial and redemptive categories. Jesus himself might have been astonished by much of the mythology and theology eventually attached to his name. Perhaps Paul's most consequential move was interpreting the Roman execution of Jesus through the lens of sacrificial atonement. The Jewish image of the Passover lamb became the model through which Jesus was understood as the Lamb of God whose blood removed the sins of humanity. Over time Christianity became organized around the cross itself. In this sense, Paul helped transform Christianity into what might almost be called Cross-tianity. Significantly, the earliest followers of Jesus did not go around wearing crucifixes or carving crosses. The cross as a dominant devotional symbol emerged centuries later. The first known crucifix imagery appears only many generations after Jesus and Paul were gone. Yet none of this requires hostility toward Paul. He was not attempting to create an infallible religion for future civilizations. He was writing occasional letters to struggling communities attempting to sort out practical and theological questions. He found himself in the strange and unenviable position of becoming the resident expert on Christianity. One could reasonably ask, "Who died and made Paul pope?" Nobody did. History simply placed him there. ( ... tālāk ... ) (19 Comments |Comment on this)