šodien ir TIK skaista diena. es ienīstu to, ka man ir auksti. būtu ideāli, ja es varētu vienkārši sēdēt sniegā ar mīļu cilvēku un baudīt esības prieku, tieši tādu, kādu es to izjutu šodien, bez nosacījumiem un traucējumiem. tādu, kas nāktu tieši no manis. bet mani aukstuma uztveršanas receptori ir vārguļi, un mani mati sirmo. sasalst pat mans neizmērojamais prieks.
dažreiz paliek žēl, ka ir izgudrota tehnika, mašīnas, elektrība un visādi citādi mehāniski zvēri. viņi ar saviem izpūtējiem un smirdīgajiem dūmu mutuļiem izjauc visu skaistumu, ar savām riepīgajām ķetnām izposta visu baltumu, šķīstumu, pārvērzdami to pelēkā bezformas putrā. cilvēki nemitīgi kaut kur steidzas, skrien, mums nav laika pašiem sev, kur nu vēl saskatīt uzmundrinošu smaidu, aukstas rokas, kas meklē tieši mūs katru, saskatīt acu skatienu. ar katru pikseli un gigabaitu mēs attālinamies aizvien tālāk un tālāk viens no otra.
|