Jā, pēdējās rindkopas doma ir ļoti laba. Šķiet, ka sazināties caur virtuālām ierīcēm ir šķietami relaksējošāk kā dzīvē. Kaut gan tā taču nemaz nevajadzētu šķist.

relaksējošāk gan - tas neprasa tādu garīgo enerģiju varbūt ? ...hmm...

Man šķiet, ka virtuālā veidā sazinoties (telefoni tai skaitā) relaksāciju savā ziņā piešķir fakts, ka tu vari atslēgties un atkal pieslēgties jebkurā mirklī - piemēram, ja sarunā rodas kādas domstarpības vai tu kļūsti dusmīgs, vispirms jau tu savas dusmas nepaud ar ķermeņa valodu un vari kaut kā noslēpties virtuāli, ja vēlies, un, otrkārt, ja tevi kaut kas aizkaitina vai apbēdina vai citādi aizskar, vari atslēgties un vēlāk pie tā vainot savienojumu vai vēl sazin ko. Dzīvē šādas iespējas nav dotas, un nekur nevari aizbēgt un noslēpties, pie tam nevari apstādināt sarunu, lai izdomātu, kā reaģēt uz kādu konkrētu situāciju. Tā kā iznāk, šķiet, ka virtuālas sarunas neprasa tik daudz garīgo enerģiju, taču tai pašā laikā tādēļ arī tās ir daudz paviršākas un tiek noslēpti daudzi bezvārdu raidītāji (ķermeņa valoda, acis un tā). Man tā šķiet.

nebiju par to tik sīki padomājusi, bet jā - es ar tā kaut kā domāju.
trakums ir tas, ka cilvēki pierod pie šīs netiešās komunikācijas un sāk uztvert to kā primāro sazināšanās veidu, veirs neportot aci pret aci uzturēt elementāru sarunu. nu tas nav traģiski, vai konkrēti, bet vispārīga tendence gan, man domāt, redzama

O jā, esmu manījusi.