22. Jūnijs 2008

• kad nav ko teikt
• 22.6.08 20:31
• Laikam var apraudāties no prieka, bet līdz šim pašam brīdim neesmu dzirdējusi vēl nevienu Jāņu šlāgeri un nav nācies arī līdz nāvei piestumties ar šašliku. Tā pat arī Jāņu šoppinga reklāmas acīs nedur. Sajūta kā dzīvojot paralēli pilsētlaikam - par to, kas notiek, liecina vienīgi akritumi uz ielām, nakts muzikanti pie Bērnu pasaules un nezāļu pušķi Matīsa ielas tirgū.
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• pick one, fuck the rest
• 22.6.08 21:02
• manliekas, ka tautas akutālākā problēma ir izlemt, kur, ar ko un kā svinēt tos Jāņus.
  Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man biščiņ gan Jāņi, gan Jaungads jau pamanījies aknās iesēsties.No sākuma bija divi vareni piedāvājumi, tad abi atkrita, tad uzradās vēl viens, tad ju pēc brīža bija četri piedāvājumi un vēl piektais - nu kā lai tur nesajūk prātā!
  Vai nevar Jāņus ransformēt nedēļas nogalēs mēneša garumā, lai visi var dzīvot draudzīgi?!
• 4 rakstakas uz sirds?

• another day in paradise
• 22.6.08 21:10
• un vēl gribu iepukstēt, ka ciemos ir atbraucis mans mīļākais сучка Petars, kā arī Noela Galahera dvīņubrālis, no kura pat idejiskā līmenī princese_aa bēg kā no rūgtas nāves jau trešo dienu!
  brauciens uz brīvdabas festivālu izpaliek, jo jaunieši paziņo, ka grib chill out, kas nozīmē dzert šņabi un skatīties futbolu. Pie Krievijas pirmajiem vārtiem man pilnīgi aiz aizkustinājuma saskrien asaras acīs un kad spēle beidzas absolūti pozitīvi, es aiz laimes izgrūžu ārā pa savu trešā stāva logu Lambrusco glāzi, ar kuru principā varēja arī nosist cilvēku.
  Paldies dievam neviens apdullis Krievijas izlases fubola fans zem logiem serenādes nedzied, tāpēc svinības var turpināties haotiskā pļēgurošanā pa Vecrīgu, ar glamūrīgajiem gumijniekiem iemēģinot i Zelta Vāveres, i Cubas, i Mad House deju grīdas. Pilnīgi lōģiski, ka piecos no rīta pie Doma laukuma uzskrienu virsū сладкая парочка Frīdim un Andrejam, ka es Cubā atdodu apakaļ MOHITO, jo tur ir par daudz cukura, ka avantūrists Nikita ir Antona draugs (un Antons ir puika, ar kuru sensenos laikos Cēsīs bučojos Vidzemniekā) un viss pārējais.
  
  Un vispār, pēdējā laikā ausīs nenormāli duras tas, cik daudz mēs runājam par sevi, cik maz klausāmies citos, cik pilna valoda ir ar "es" un "man".
• 0 rakstakas uz sirds?