manis tūliņ vairs nepietiks visam. jūtos kā trīsreiz ieķīlāta māja pie ezera, noputējušiem bezaizkaru logiem, mitruma deformētām duvīm un šur tur apsūnojušu jumtu. bez mēbelēm, iedzīvotājiem un telpaugiem. es esmu trausls tukšums, ko piesedz vien pāris drūpošas sienas. pagaidām esmu beigusies, iztērēta un pārtērēta. gluži kā nesabalansēts budžets. bet tēriņi vēl ne tuvu nav galā, un es nezinu, kur ņemt līdzekļus, kā izgrozīties. jo esmu beigusies, izsmelta un tukša. un uzreiz, uzreiz jūtos nepateicīga un baru sevi, jo jāspēj sev pārkāpt pāri, jāskatās lielā bilde, jāsaņemas. vainas apziņa galīgi nav labākās zāles, bet citu man šobrīd nav. jāsaņemas, one small step at a time. trakākais jau - lieliski sparotu, cik ļoti daudz man ir dots, cik ļoti pateicīgai man jābūt. un es esmu pateicīga, univers, patiešām. tikai šobrīd esmu nogurusi. nogurusi būt laba, lādzīga un praktiska. man vajag kādu brīdi vienkārši būt. būt sev, būt pašai, būt tāpat. lai es varu atkal nonākt tur, kur pilnasinīgi jūtu pateicību, nevis tāpēc, ka tā jābūt, bet tāpēc, ka tā ir. lai mājas logos atkal plīvo gaisīgi aizkari un verandā gozējas omulīgs minkiņš.