paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

lauskis staigā gar pakšiem un uz darbu ejot, pusceļā mana seja jūtas kā viegli atlaidināts puķkāposts. nu jau būtu īstais laiks beigt saldēt un sākt pavasarot. ieelpotais gaiss ir durstīgs, bet ienākot gandrīz jebkurā telpā, šķiet, ka ienāc vasarā. tā vien gribas būt spelgoņa glamazonei. ja mana dzīve būtu filma, es siltos (bet satriecoši elegantos!) ādas zābakos un melnā, "russian style" apdarinātā mētelī staigātu pa sniegotu parku, pūstu co2 mākonīšus un malkotu neadekvāti dārgu līdziņemamo karsto šokolādi no papīra glāzītes, kamēr mans pavadonis stāsta jokus un ik pa laikam pievelk nošļukušos cimdus un sašķiebušos cepuri.
tikmēr realitātē mani zābaki ir brūni, siltu kafiju dzeru mājās no keramiskās IKEA glāzes, jokiem apmainos caur pieskārieniem un smejos, dzīvoju līdzi x faktoram, kā arī sildos vannā un paralēli lasu 3 grāmatas.
vai dzīve apstājas tikai tāpēc, ka ir februāris un mana dzīve nav filma? ne taču ;)