paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

e-pastā šodien ieraudzīju vēstuli no tādas monica murray; cik varēja noprast no preview, tad viņa vēlējās paziņot, ka ir jauka, godīga un mīļa meitene. nez kāpēc man tas vispār būtu jāzina... izdzēsu neizlasījusi.
citādi vakars kā jau vakars, nomazgāju traukus, skatos tv. un jau pavisam konstruktīvi plānoju nākotni. vismaz tuvāko. un baudu panorāmu, patiešām. jo šeit uzturēšos tikai vēl neilgu laiku. jau metos sava mitekļa meklējumos.
vēl šodien man noformulējās doma - priecājos, ka man ir gan universitātes laiku, gan "jauno laiku" draudzenes.

tikai tāda rezignēta vilšanās, vēl bez pārliecinošas grūtsirdības, un pat bez asarām; un kāda apziņas daļa jau klusi ņurd: nuja, tā jau es domāju.
es nezinu, vai uzzināšu, kā bija patiesībā. vai es biju upuris vai uzvarētāja; kas bija gudri, prātīgi un aukstasinīgi, un kas ne. kā smejies, arī vecās plates šovakar bija jāpārcilā, lai atkal pārliecinātos, ka tās spēlē tās pašas vecās meldijas, kurās negribu klausīties un vēl mazāk gribu tām piedungot.
bez asarām un Ciešanām, bet tomēr tādas mieles. rezignētas mieles, jo mielēm rezignētība ļoti piestāv.
tikmēr uz galda klusītiņām čūkst eļļas lampiņa, ievelkas piparmētru tēja un aiz loga mirgo gaismas.