paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

labi, ka naktī sevi pārvarēju un aiztaupīju telefonam liekus vārdus. dienas gaismā vairs tik ļoti nevelk un nevilina. vai es kļūdos un ļauju nenotikt kaut kam, ko pati ilgi gaidīju... un kārdinājums ļauties ir liels. bet... visu laiku fonā jūtu to pagaidu sajūtu, tāpēc - nē. nē. būtu pārāk grūti pēc tam dzīvot, zinot, ka esmu sāpinājusi tikpat dziļi, kā reiz sāpināja mani.

brīvība sākties no jauna. bez pretenzijām, komentāriem, bez vēstures un pienākumiem. laikam tieši tas mani vilina, kārtējo reizi aizsākot, iemērcot otas ūdenī un ieelpojot.
šovakar būtu gleznojusi, bet ciemos pieteicās draudzene, skatīties GG. saku sev, ka tā arī būs labi, viens no nejauši tīšajiem kopābūšanas pasākumiem. kārtējais. tātad māju tīrīšu rīt. viss tomēr notiek likumsakarīgi - pati ļoti reti kādu aicinu pie sevis, tāpēc vieglāk, ja piesakās paši.