paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

Japānu sakārojās. Biļetei noderētu X Ls, viesnīcas maksa būtu pieklājības sarunas ar bij.skolasbiedreni. Protams, mazais koferītis ar naudu, ko notērēt par ultramegaātrajiem vilcieniem, HK nieciņiem, zīda vēdekļiem un gardumgardajiem autentiskajiem sushi. Mmmmmm. Pilna atmiņas karte akmensdārzu, stiklotu debesskrāpju, nosvērtu tempļu un sarkanu kļavlapu.
Tikai ilgi gan es laikam tur neizturētu, sievietes pat ar maniem 161 cm mazmazītiņas un smalksmalciņas ar sīksīkām pēdiņām un miniatūrām krūtīm. Un tādi paši vīrieši, tikai bez krūtīm. Ja vien es nesatiktu kādu skandināvu vai vācu inženieri, kas tur piedalās trīsgadīgā darba projektā, piemēram. Viņš būtu stalts, labsirdīgs un jautrs pa eiropiešu modei. Mēs kopā uzēstu nūdeles, sacenstos, kurš uzminēs vairāk filmu citātu un novestu viens otru līdz bezspēkam milzu gultā zem dekoratīvā sienas vēdekļa.
Šādas domas man piedienētos tajā laikā, kad ar maniakālu uzcītību lasīju Murakami. Toreiz domāju, ja man būtu jāraksta romāns ar Japānas setingu, tas būtu kaut kas uz šo pusi. Par diviem eiropiešiem Japānā.