paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

katra jauna atsvešināšanās ir jau nedaudz nedaudz vieglāka. nokrīt kopīgās ikdienas kulise un pienāk laiks dzlīties Dzīvē, kas rit atsevišķi, un tieši tad var šo to jaunu redzēt un apjaust. es esmu tikai statists, shrinks, kas apstiprina un māj ar galvu. mūžīgā pašanalīze un nepacietīga dīdīšanās, kamēr citi pabeidz sakāmo, lai sarunu varētu pagriezt atkal uz pašu būtiskāko - the self. es jau savā labticībā gribu domāt, ka tā nav iedomība, bet vienkārši "cilvēks tāds". to ir vieglāk laist gar ausīm un neuztvert sāpīgi.
šādas tikšanās vēl jo vairāk liek novērtēt draudzību ārpus laika, ģeogrāfijas un dalītas skolas/darbavietas.
paceļu spirdzinoša ūdens glāzi par Draugiem.