paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

vīna glāzē iejaukts cape codder, nepareizās proporcijās, protams. par labu mazliet tumīgajai dzērveņu sulai. burbuļledus gabaliņi draudzīgi klindzina kopā sānus un lēnām kūst tumši sarkanajā šķidrumā. ja proporcijas būtu pareizas, es varētu būt dekadentā blogotāja un pavisam racionāli izskaidrot vēlmi atbloķēt msn kontaktus, kurus nevajag atbloķēt, un sūtīt sms uz numuriem, kuriem jau sen būtu jābūt izdzēstiem no mana tlf. bet šī vēlme nav pakārtota cape codder vai vēl kam citam. tā cikliski uznāk un pāriet, un es zinu, ka vienkārši jānogaida. tāpat kā uznāk un pāriet nenozīmīgas pusaizraušanās, kuru vienīgais nodoms un funkcija ir iekrāsot ikdienu un piešķirt nozīmību un iztušētu seksīgumu parastām lietām. likt mazliet iekāpt laika mašīnā un ar pāris šūnām atcerēties astoto klasi. un tas nekas, ka tagad, atšķirībā no astotās klases, es zinu, ka tas nav nekāds the one, ka tā nav nekāda the love, ka mēs esam bītībā sveši cilvēki, kas varbūt zina otra vārdu un ir apmainījušies šķībiem smaidiem. bet tik un tā izbaudu tādu mazu spēlēšanu astotajās klasēs. pilnīgi iespējams tāpēc, lai nedomātu par to, kas vēl pavisam nesen bija daudz aktuālāks. bet tā es sajūtu aprīli un nu jau pavisam drīz maiju. un es esmu moved on. tas man patīk. man patīk arī dienas, vakari un dienu piepildījums. protams, atklāju arvien jaunas lietas, ar ko strādāt, par ko sapņot, kuras pilnveidot, gaidīt un radīt no pamatiem. bet jūtos labi.
un vodku man rimi kasiere šovakar pārdeva pavisam negribīgi. "vai jums ir pase?" jautāja meitene, kas izskatījās gadus 4 jaunāka par mani. visu ceļu uz mājām smaidīju.