subpop - December 9th, 2007

Hō brauca savā Buick’ā vietējā supermārketa virzienā. Viņam vajadzēja iegādāties kaut ko ēdamu vakariņām. Ņemot vērā, ka Hō strādāja taras pieņemšanas punktā, kura tuvumā vienīgā ēdināšanas iestāde bija ieskrietuve ar eļļainiem frī kartupeļiem un ne visai siltām zupām, kļūst skaidrs, cik nozīmīgs Hō šķita šis brauciens. Taras punktā viņš bija pavadījis visnotaļ garu darba dienu, skaitot pudeles, rēķinot vidējo dienā saņemto pudeļu skaitu un tamlīdzīgi. Aptuvenais dienas darba plāns – pudeļu skaitīšana, skaitīšana, skaitīšana, tad rēķināšana, rēķināšana, pīppauze, atkal skaitīšana..rēķināšana..pusdienu pārtraukums..skaitīšana.. Un tā līdz nepārāk vēlam vakaram. Saprotams, vienīgais prieciņš Hō darba dienā bija pīppauzes, kurās viņš varēja ar savām darba kolēģēm(mhm, kolēģēm) pārrunāt kulturāli-politiski-sociālos jautājumus, piedzīvojumus, norunāt randiņus un citādi notriekt laiku. Tā jau Hō saprata, ka šāds darbs viņu padarīs nepieskaitāmu. Darbs, kurā nav izaicinājumu, pārmaiņu, tikai pudeles, pudeles un pīppauzes. Bet tomēr viņš bija iemīlējis savu nodarbošanos. Laikam jau tāpēc, ka jutās zinošs pudeļu jomā, neviens cits tak nemācēja tik ātri sagrupēt stikla pudeles pēc krāsām, formām un citām būtiskām pazīmēm, kā Hō to spēja. Neviens cits noteikti arī nemācēja galvā atņemt un saskaitīt trīsciparu skaitļus. Jā, viņš neizmantoja kalkulatoru - gadu gaitā viņam bija radusies pārliecība, ka kalkulators ir pārāk lēns. Un mēdz Kļūdīties! Lieki piebilst, ka viņa attiecības ar datoriem bija vēl vēsākas.
 Tā nu Hō brauc pa krēslā slīgstošo pilsētas nomali, būdams reizē darba nogurdināts un pudeļu skaitīšanas panākumu gandarīts. Pēkšņi viņa auto priekšā uz ceļa izskrien streipuļojošs jaunēklis, tā ap 22. Hō bremzē, cik spēj. Viņa Buick arī dara, ko var, nedaudz saslīd, un ar priekšējā bampera stūri ienesas laternā. Šķiet, ka visi paliek dzīvi. Jaunēklis nav nobraukts, Hō tikai nedaudz ir atdauzījis galvu pret stūri, Buickam ir izists lukturis un nedaudz ielocīts bamperis, bet, šķiet, ka vāģis ir braukšanas kārtībā. Tomēr Hō galvā notiek fiziska vai ķīmiska reakcija, un viņš mežonīgā ātrumā burtiski izlec no sava braucamā un skrien pie jaunēkļa, kurš apstulbis stāv ceļa vidū. Hō neļauj viņam bilst ne vārda, atvezējas un triec savu dūri jaunēkļa sejas virzienā. Nākamajā mirklī jaunēklis pusnemaņā guļ uz asfalta un mēģina uzlasīt pāris izsistos zobus. Hō, sajutis atvieglojumu, sēžas atpakaļ savā Buick’ā un dodas prom. Tomēr ieskatoties atpakaļskata spogulī un ieraugot nepievilcīgo ainu ar jaunieti, Hō apžēlojas un izsauc ātro palīdzību. Pats gan zināmu apsvērumu dēļ turpina ceļu prom no notikuma vietas.
Hō brauca savā Buick’ā vietējā supermārketa virzienā. Viņam vajadzēja iegādāties kaut ko ēdamu vakariņām un kaut ko dzeramu, lai noņemtu stresu. Izkļuvis no pelēkā nomales rajona, kur atradās taras punkts, viņš iebrauca citā nomales rajonā, kur slējās neskaitāmi lielveikali, supermārketi un hipermārketi. Piestājis pie sava ierastā veikala, viņš noparkojās un devās ieejas virzienā. Hō dīvainā kārtā neredzēja nevienu cilvēku sev apkārt, viņš arī neredzēja nevienu iepirkumu grozu, un arī pašus produktus viņš neredzēja. Hō redzēja tikai negadījuma ainu un izsistos zobus, un izsisto lukturi. Viņš jutās traumēts un bija nobijies pats no savas agresīvās uzvedības. Hō radās doma, ka, iespējams, viņš beidzot tiešām ir nojūdzies vienmuļā darba iespaidā. Šis skaidrojums viņam patika, jo tas ļāva notikušajā vainot nejēdzīgo būšanu taras pieņemšanas punktā, kurā pavadīti pieci vai septiņi gadi bez jebkādām izaugsmes iespējam. Tā arī neko nenopircis, Hō mēnessērdzīgi gāja uz izeju ar skaidru domu – viņš mainīs savu dzīvi. Pametīs darbu taras punktā un dosies strādāt uz alus rūpnīcu, kur skaitīs nevis tukšās pudeles, bet pilnās!
Izgājis no veikala, Hō sajutās kā pavisam cits cilvēks. Labāks cilvēks. Buick’am nekas cits neatlika kā draudzīgi piemiegt viņam ar aci.